Acīmredzamais neticamais

Viņš trešajā dienā augšāmcēlies pēc Rakstiem (1.Kor.15:4).

Ar šo atgādinājumu par Kristu 1.vēstulē korintiešiem apustulis ir licis visstingrāko pamatu visiem pierādījumiem mācībai par mirušo augšāmcelšanos. Tālāk viņš korintiešiem izklāsta to, ko vēlējies pierādīt. Pirmkārt, viņš šādi tos ir vedis prom no viņu pašu ideju nedrošajām un plūstošajām smiltīm un licis viņus uz īstas ticības stingrā pamata, uz Dieva vārdiem. Dievs ir runājis virs zemes, un Dieva vārdi ir mūžīgi derīgi par spīti visiem iebildumiem, ko mūsu nabaga prāts un sirds spēj piedāvāt. Debess un zeme zudīs, bet neviens Dieva vārda burtiņš nezudīs.

To ir būtiski paturēt prātā, jo visas mūsu šaubas par šo un citiem ticības artikuliem pamatojas vienīgi mūsu neizpratnē par to, kā tas viss iespējams. Mūsu šaurais prāts dumpojas pret lielo Dievu un, kā Luters saka, vēlas “paņemt Viņu aiz apkakles un jautāt, kā Viņš drīkst tā sacīt”. Un savā aklumā mēs neaptveram, ka nespējam izprast pat savu miesu un dvēseli, kas mums ir tik tuvu. Mēs nespējam izprast savas maņas un spējas – savu atmiņu, domas, redzi un runas spējas.

Ja vien kārtīgi iedziļināmies šais spējās, mums jāatzīst, ka tās ir brīnišķi radītas un mums pilnībā neizprotamas. Bet mēs vēl cenšamies saprast pašu Radītāju vai atrast vainu Viņā! Un, tiklīdz Viņš mums saka ko tādu, ko nesaprotam, mēs taisāmies Viņu padarīt par meli. Kurš no mums ir bijis Viņa padomdevējs, kad Viņš radīja pirmo cilvēku virs zemes? Kungs, esi mums žēlīgs! Neļauj mums kļūt par aplamiem muļķiem!

Kad apustulis atgādina korintiešiem to, kas viņiem pasludināts saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, viņš tūlīt grib to visu izslēgt ārpus prāta kompetences un vest viņus tieši pie Dieva vārda. Ticībai nav jāredz nekas cits, kā vien Dieva vārds, un nav jāļauj prātam spriest tiesu par svētajiem ticības artikuliem, jo citādi mēs ļoti drīz zaudēsim visu patieso gaismu un visbeidzot neticēsim vairs nekam citam, kā vien tam, ko redzam savām acīm un aptaustām savām rokām.

Prāts nespēj saprast, piemēram, mācību par mirušo augšāmcelšanos. Prāts nespēj saprast, ka kādu dienu visi cilvēki taps darīti dzīvi un mūsu dvēsele un miesa tiks no jauna savienotas. Tas ir tāpēc, ka mūsu prāts skatās tikai uz lietām, kas ir mūsu acu priekšā. Tas redz vienīgi to, ka pasaule ir pastāvējusi ilgu laiku un cilvēki miruši viens pēc otra. Tas redz, ka viss ir pakļauts iznīcībai, iet bojā, top par pīšļiem un putekļiem un neviens no turienes neatgriežas. Turklāt tas redz, ka daži ķermeņi ir tikuši sadedzināti pelnos un pelni izkaisīti, citi ir iekrituši jūrā un zivju apēsti. Un, kad mūsu prāts vēlas izdibināt, kā Dievs Tas Kungs viņus saglabās un kādu dienu tiem dos jaunu ķermeni, tad viss šis ticības artikuls šķiet gluži neticams.

Tā tas notiek vienmēr, kad mūsu prāts spriež par skaidru ticības artikulu un neturas pie Dieva vārda. Piemēram, kad esmu noraizējies par saviem grēkiem, par bauslības un manas sirdsapziņas spriedumu, es zaudēju visu paļāvību uz Dieva žēlastību un labvēlību, ja vien acis neesmu cieši pievērsis Dieva žēlastības derībai Kristū un Viņa pasludinājumam. Ja es ļauju šim apsolījumam vienīgi klejot pa savām domām un jūtām, tad manai ticībai drīz pienāks beigas.

Tā tas bieži notiek ar mācību par Kristu, kad cilvēks tikai ar prātu grib saprast, kā Dievs ir varējis nodot Savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai, vai – kā Dieva Dēls varēja kļūt par cilvēku, raudāt, lūgt, ciest un mirt, vai – kā Dievs varēja atstāt tik lielu pasaules daļu neziņā, vai – kāpēc Viņš nav izplatījis Evaņģēliju, piemēram, ar eņģeļu palīdzību utt. Tad šis cilvēks ir klupis visādās dīvainās un muļķīgās domās, un rezultātā viņš vairs netic nekam.

Šodien daudzi izturas līdzīgi arī pret citām Dieva vārda mācībām. Ja viņi aizmirst Dieva visvarenību vai to apliecina tikai ar muti, bet savās sirdīs domā, ka Viņš to nespēj darīt, tad viņi jau ļoti drīz pazaudē brīnišķīgo ticības patiesību, jo piejauc tai klāt savu aklo un ambiciozo prātu. Dievs ir runājis, un ar to pietiek, jo tikai dievišķais pasludinājums spēj dot stingru ticību un pārliecību, ka pat tad, kad esmu guldīts kapā, sairis un pārvērties par pelniem, es kādu dienu nākšu mūžīgajā dzīvībā ar brīnišķīgu un godības pilnu ķermeni.

Kristiešiem nav jāvadās pēc savām sajūtām vai redzes. Nē, tiem pāri visam ir jāraugās uz Viņu, kas devis šo apsolījumu. Viņš “spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam” (Ef.3:20). Kad Kristus tik brutāli tika nogalināts un gulēja kapā aiz apzīmogota akmens, tas šķita neticami, ka Kristus celsies augšā. Toreiz šķita neiespējami, ka Viņš ir Kungs pār nāvi un kapu. Kā Viņš teicis – “Kas saņēmis zemes pīšļus traukā” – tā tam arī ir jānotiek. Lai cik absurdi un neiespējami tas šķistu cilvēka prātam, arī mūsu augšāmcelšanās reiz būs tikpat droša realitāte, kā Tas Kungs to ir teicis. Viņš nemelo. Tas ir patiešām būtiski, ka apustulis veda korintiešus uz dievišķā Vārda pamata.