Kad es modīšos no nāves [215]

Lielskungs tu par Kristus saimi, Gars no ta vis’augstaka,
Kas mums piešķir visu laimi, Mīļo mūs un priecina;
Siržu gaišums skaidrakais, Dvēs’ļu prieks un gaismotajs,
Griez šurp lūdzams, savu ausi, Un ko dziedu, žēligs klausi!

Visu labu tu atnesi, Ko vien vaijag’, bagats Dievs!
Kad tu, Kungs pie manim esi, Ko vēl man būs vēleties?
Ak padodies manim, nāc, Manā sirdī dzīvo pats;
Lai ta tev ir mājas-vieta, Tev atdota, atvēleta.

Tu kā augligs lietus topi Mums no debess apsolīts,
Tu ar svētību apkopi Tos, kam esi piesūtīts;
Lai ši svētība, ko Dievs Mums caur tev dod, dārgais vies’,
Mūsu aukstu sirdi silda, Mūsu dvēseliti pilda.

Pie tev visa atzīšana, – Kas ir apslēpts, zina ta;
Dieva dziļumus izmana Tava svēta gudriba.
Tu ar vari samanīt, Cik maz ziņas man piemīt;
Dod man tādu gudru garu, Ka es Dievam patikt varu.

Tev, tu Svētais, svētas vietas, Skaidras sirdis mīļas ir,
Tu ne-ieraugi nesvētas, Nešķīstiba no tev šķir.
Avots pilns ar svētumu, Mazga mani neskaidru,
Lai es padomos jebkuros Tik pēc tava prāta turos.

Debes-balodits tu esi, Allaž laipnigs, lēnprātigs;
Mīlestībā tu mūs nesi, Neapnicis, pastāvigs;
Ak savaldi panu prāt’ Dod pareizi apdomāt,
Ka ar draugu draugs satieku, Mīleju ar ienaidnieku.

Tad man sirds ar mieru būtu, Kad tu neatmeti man;
Kad es tev pie sevis jūtu, Tad man tiešam Dievs un gan.
Uzņem mani bēdigu, Palīdz, ka tev paklausu,
Ka es labprāt tev par godu Sevi pašu tev atdodu.

Es atmetu visas lietas, Kas vien tev apbēdina;
Mana sirds ar nedos vietas Tam, ko vels man ieruna.
Viņš tas kārdinatajs ir, Kas no Dieva man atšķir;
Dod kad viņš man vils uz grēku, Preti tureties ar spēku.

Tik vien, to tev lūdzos ļoti, Ka man vāju aizstāvi;
Tu mans palīgs, kad tu proti, Kur man vaijag’, palīdzi!
Valdi miesas kāribu, Salauz prātu grēcigu,
Lai es apņemos no jauna Atrauties no visa ļauna.

Mana dzīviba palieci, Kad es mirstot piekūstu,
Savā ziņā mani lieci, Kad es kapā dusēšu.
Kad es atkal modišos No tās nāves, tad tu dos’,
Ka es debes-namā kļūšu, Kur es mūžam svētigs būšu.