Lutera pedagoģija [7]

« Sākums | Iepriekšējā daļa »

Lutera pedagoģiskie uzskati Lielā un Mazā katehisma priekšvārdos I

Lutera mērķis, rakstot katehismus, pirmkārt, bija uzlabot zināšanu līmeni kristīgās mācības pamatos Saksijas draudzēs tagadnē, un, otrkārt, saglabāt skaidro Evaņģēlija mācību nākamajām paaudzēm nākotnē.

Runājot mūsdienu pedagoģijas terminoloģijā – Luters gribēja audzināt un mācīt cilvēkus, jo pedagoģija ir zinātne par audzināšanu, un „pedagoģisks” ir tāds, kas ir saistīts ar pedagoģiju, mācīšanu (skolotāja darbība bagātinot skolēna mācīšanos) un audzināšanu (kas plašākā nozīmē ir jaunās paaudzes gatavošana dzīvei sava laika un tuvākās nākotnes apstākļos). No tā izriet, ka katehismi ir saistīti ar pedagoģiju, mācīšanu un audzināšanu.

Uzmanīgi lasot katehismu ievadus mēģināsim atbildēt uz četriem jautājumiem, kurus, kurus aptver mācīšanas jēdziens:

• Kam jāmāca? (cilvēks ar individuālajām īpašībām)
• Kas jāmāca? (saturs)
• Kāpēc jāmāca? (pamatojums un motivācija)
• Kā jāmāca? (Metodes, organizatoriskās formas, saskarsme)

Kam jāmāca?

Saistībā ar pirmo jautājumu, katehismos Luters sniedz skaidras liecības par to, kam vēlas mācīt viņš, un kam jāmāca mācītājiem un skolotājiem, kas viņa katehismus lietos.

Mazā katehisma priekšvārdā viņš norāda, ka mācāmie ir „vienkāršais cilvēks,” kurš „nezina pilnīgi neko no kristīgās mācības” un „daudzi mācītāji,” kas „gandrīz nav spējīgi mācīt.” Un Lielā katehisma priekšvārdā (1530) – „visiem kristiešiem, it sevišķi mācītājiem un sludinātājiem,” un (1529) „bērniem un vientiesīgiem ļaudīm.”

Ja mērķauditorija būtu tikai 16. gadsimta trīsdesmito gadu mācītāji, bērni, kristieši un visi pārējie, tad tā jau būtu pietiekami liela auditorija, turklāt ļoti dažāda. Pēc šāda uzskaitījuma būtu jāsāk šaubīties, vai autors tiešām ir pārliecināts, ka viņa mācīšana būs efektīva, optimāla un rezultatīva. Vai tiešām viņš ir uzlūkojis cilvēku ar viņa individuālajām īpašībām? Saglabājas intriga. Kas sekos tālāk? Proti, kas tiks mācīts?

Kas jāmāca?

Līdzko autors atklāj, kas jāmāca, tūlīt paplašinās arī mērķauditorija. Proti, jāmāca katehismu – „mācību bērniem, kuru noteikti jāzina katram kristietim. To, kas šo mācību nezina, nevar uzskatīt par kristieti, un tam nedrīkst ļaut piedalīties sakramentos.” Tātad auditorija ir visi kristieši. Visi kristieši nav 16. gadsimta vācu zemju iedzīvotāji, bet tie dzīvo visos laikos un atšķirīgās vietās. Tātad arī mēs – es, tu un visi pārējie ticīgie.

Bet kur tad paliek cilvēka individuālās īpašības? Vai arī tās īpašības, kas visiem būtu kopīgas?

Pirmkārt, tā varētu būt nezināšana.

Bet precizējot to, kas jāmāca izrādās, ka to, „ko pats Dievs, mācīdams no pasaules sākuma līdz pat tās galam, nav spējis iemācīt, un ko mācījušies visi pravieši un svētie, kuri tomēr vēl arvien paliek tikai mācekļi.” Jo šīs katehisms ir tāds – „jo ilgāk ar katehismu darbojas, jo mazāk to zina, un jo vairāk vēl jāmācās.”

Tas liek secināt, ka nezināšana nebūt nav galvenais, kas vieno visu mērķauditoriju, jo katehismu nemaz nevar tā pa īstam iemācīties (tādā izpratnē, ka reiz iemācoties to var nolikt malā). To var vienīgi iegaumēt no galvas, kas ir tikai sākums. Luters uzver, ka katehisms ir jāmācās, jāmāca un pēc tā jādzīvo visu mūžu.

Tātad – kas jāmāca? Jāmāca ir katehisms, kas ir dekaloga, Apustuļu ticības apliecības, lūgšanas Mūsu Tēvs un mācības par sakramentiem pamatteksti ar vienkāršiem, īsiem un kodolīgiem izskaidrojumiem.

Turpinājums »