Lutera pedagoģija [6]

« Sākums | Iepriekšējā daļa »

Lutera paustie uzskati.

Par garīgo un laicīgo amatu

Pasaulīgā valdība un amats pieder šai pasaulei un laicīgajai, pārejošajai dzīvei, ar mērķi uzturēt visu, kas saistīts ar šīs dzīves vajadzībām. Laicīgais amats nav pielīdzināms garīgajam amatam, kas nopelnīts ar Dieva Dēla asinīm, un saistās ar lieliem Dieva apsolījumiem. „Bet tomēr tā ir krietna, dievišķa kārtība un lieliska Dieva dāvana, Viņš to ir iedibinājis un nolicis, Viņš arī grib, lai tā tiktu uzturēta, un bez tās nekādā gadījumā nevarētu iztikt. Ja nebūtu laicīgās kārtības, neviens cilvēks nevarētu sadzīvot ar otru. Cilvēki viens otru saplosītu, kā to savā starpā dara nesaprātīgie zvēri.”

Par Dieva kārtības uzturēšanu

Dieva iedibinātā kārtība ir jāuztur cilvēkiem, kam Dievs to pavēlējis, un kam šī kārtība nepieciešama. Dieva kārtību spēj uzturēt vienīgi gudri cilvēki. Ir jāvalda gudrībai, nevis spēkam, kā māca Salamans. (Sal.pam.8:14-15). Luters salīdzinot raksta, ka līdzīgi kā dievbijīgs teologs un krietns mācītājs tiek dēvēts par Dieva eņģeli, pestītāju, pravieti, namturi un skolotāju Kristus valstībā, tā arī kādu dievbijīgu juristu un uzticamu izglītotu cilvēku droši varētu dēvēt par pravieti, priesteri, eņģeli un pestītāju ķeizara pasaulīgajā valstībā.

Par izglītības nepieciešamību

Ja vecāki, redzot, ka bērni varētu kalpot valsts labā, nesūta viņus mācīties, tad vecāki nepalīdz Dievam uzturēt laicīgo kārtu, un rīkojās kā pats velns.

Izglītotie cilvēki līdzās labam darbam un līdzdalībai Dieva iedibinātās kārtības uzturēšanā iemanto arī cieņu. Bet vietā, kur pazūd teologi, pazūd arī Dieva vārds, un paliek vienīgi tīrie pagāni un tīrie velni. Bet kur pazūd juristi, tur pazūd likumi līdz ar laicīgo mieru un sākās laupīšana, slepkavošana, noziedzība un varmācība. Cilvēki kļūst kā mežonīgi zvēri.

Par skolotāja amatu

Centīgiem un dievbijīgiem skolmeistariem, skolotājiem un ikvienam, kas uzticami audzina un izglīto zēnus, nekad nevar pietiekami atlīdzināt un samaksāt ne ar kādu naudu, kā saka pat pagāns Aristotelis.

Tūlīt pēc sludinātāja amata, skolotāja amats ir visderīgākais, lielākais un labākais. Ir grūti pateikt, kurš no šiem abiem amatiem ir labākais.

Par medicīnisko izglītību

Medicīniskā izglītība ir savarīga, jo ārsti ir pasaulei noderīga, mierinoša, svētīga kārta, turklāt arī Dievam tīkama kalpošana, kas ir Dieva radīta un iedibināta.

Par obligāto izglītību

Valdības pienākums ir piespiest savus padotos laist bērnus skolā, jo valdības uzdevums ir uzturēt amatus un kārtas, lai būtu sludinātāji, juristi, draudzes mācītāji, rakstveži, ārsti un skolotāji.

DARBA NOSLĒGUMS – aicinājums cilvēkiem un lūgšana Dievam

Grāmatas beigās Luters vēršoties pie cilvēkiem, kas bērnu izglītošanu uzskata par nenozīmīgu, un nevēlas tos laist nodibinātajās skolās, ir skarbs: „un tu vēl esi tāds nolādēts, nepateicīgs blēdis, ka negribi dot savu bērnu audzināt, lai viņš uzturētu šīs Dieva dāvanas! Tu pilnīgi visu dabū par velti, bet neizrādi ne kripatas pateicības, bet gan ļauj Dieva valstībai un dvēseļu svētumam iznīkt, un palīdzi to sagraut.

Vai Dievam nevajadzētu par to kļūt dusmīgam? Vai nevajadzētu nākt bada laikiem? Vai mūs nevajadzētu piemeklēt mērim, sviedru drudzim un sifilisam? Vai nevajadzētu valdīt apstulbušiem ļaudīm, mežonīgiem, izlaidīgiem tirāniem? Vai nevajadzētu izcelties karam un ķildām? Vai vācu zemēs nevajadzētu nākt ļaunai valdībai? Vai mūs nevajadzētu aplaupīt turkiem un tatāriem?”

Luters noslēgumā savu darbu nosauc par savā ziņā pravietisku, „Labi, mīļie vācieši, es jums esmu pietiekami pateicis, jūs esat dzirdējuši savu pravieti.” un lūdz: „Dievs, dod mums, lai mēs sekotu Tavam vārdam, slavinot un pateicoties mūsu mīļajam Kungam par Viņa dārgajām asinīm, kas tik žēlīgi ir mums sniegtas, un pasargi mūs no nepateicības un Tavas labdarības aizmiršanas šausmīgā netikuma, āmen.”

Turpinājums »