Ļauties Dievam

Kalpošana, ar kuru kristīgā kopībā savstarpēji jākalpo, ir darbīga gatavība palīdzēt. Turklāt ar to vispirms ir domāta vienkārša palīdzība mazajās un ārējās lietās.

Tādu lietu ir daudz jebkurā kopībā. Neviens šai vienkāršajai kalpošanai nav par labu.

Rūpes par laika tēriņu, kuru sev līdzi nes šāda vienkārša palīdzība, rodas tad, ja par pārāk svarīgu uzskatām paša darbu. Tad jābūt gataviem, ka Dievs mūs iztraucēs. Arvien no jauna, jā, pat ik dienu Dievs pārtrauks mūsu plānus un gaitas, sūtot ceļā cilvēkus ar viņu vajadzībām un lūgumiem. Un tad mēs varam tiem paiet garām, nodarbināti ar savām svarīgajām lietām, tāpat kā priesteris pagāja garām laupītāju piekautajam, varbūt pat – lasot Bībeli. (Lk.10:31)

Tā mēs savā dzīvē paejam garām skaidri saredzamai krusta zīmei, kas mums grib rādīt, ka svarīgs ir ne mūsu, bet Dieva ceļš.

Dīvaini, ka tieši kristieši un teologi savu darbu bieži vien uzskata par tik svarīgu un neaizstājamu, ka nevēlas, lai kāds viņus tajā iztraucētu. Viņi domā, ka tādējādi kalpo Dievam, taču neievēro “Dieva līko, tomēr taisno ceļu” (Gotfrīds Arnolds).