Es nebaidos no cilvēkiem

Bet, ja arī jūs ciestu taisnības dēļ, svētīgi jūs esat. Bet nebīstieties no viņiem, nedz iztrūkstieties.
[1.Pēt.3:14]

Pasaule dzīvo droši un pārgalvīgi, kad tai ir pilnas kabatas un lādes. Tas ir tāds lepnums un drošība, ka neviens velns nevar tikt galā ar bagātu zemnieku. Cits atkal pārdroši paļaujas uz savu dižciltību un varu, labo slavu un godu ļaužu vidū. Ja kāds ir gudrs un izglītots, tas dižojas ar savu galvu un laužas ar to cauri sienām, tā ka neviens viņu nespēj apturēt; neviens nav ar mieru piekāpties otram ­ kaut arī tam varbūt ir vēl vairāk varas, goda, mantas vai padoma. Tas nav nekas cits, kā vien ģeķība, bērnišķīga spītība.

Turpretī kristiešiem nav nekā cita, uz ko tie paļautos, kā vienīgi Kristus ­ viņu Kungs un Dievs. Viņa dēļ kristietis ir gatavs atteikties no visa un sacīt: drīzāk es atteikšos no savas galvas un vēdera, goda un mantas, nama, sievas, bērniem un visa cita, nekā noliegšu un pametīšu savu Kungu Kristu. Tāda drosme nevar pievilt, nedz pazudināt; jo kristīgs cilvēks nepaļaujas ne uz vienu no šīs pasaules laicīgajām un iznīcīgajām lietām.