Mērenība un pieticība

..atziņā atturību, atturībā pacietību, pacietībā dievbijību. [2.Pēt.1:6]

“Atturība” ir ne tikai ēšanā un dzeršanā, bet arī mērenība visā dzīvē, vārdos, darbos un žestos, lai nedzīvotu pārāk izšķērdīgi un vairītos no pārmērības rotās un apģērbā, lai neviens neparādītos pārāk krāšņs un pārāk negreznotos.

Bet svētais Pēteris negrib noteikt nekādu regulu, mēru vai mērķi, kā to ir uzdrošinājušies mūku ordeņi, kuri to visu ir gribējuši ietvert regulās un par to noteikt likumus, kuri jāievēro. Kristietībā nav paciešams tas, ka to ietver likumos, lai būtu kopīga regula mērenībā, jo ļaudis ir savā starpā dažādi, viens ir pēc dabas stiprāks, otrs vājāks, un viens ne tik krietns kā otrs. Tāpēc ikvienam pašam sevi ir jāuzmana, cik viņš ir krietns un ko viņš var panest.

Svētais Pēteris grib sacīt šādi: ja jūs dzīvojat mērenu un pieticīgu dzīvi, jums nav jādomā, ka jūs dzīvosiet bez kārdinājumiem un vajāšanas. Jo, ja jūs ticat, un dzīvojat labu, kristīgu dzīvi, tad pasaule to nepieļaus, tai vajag jūs vajāt un būt pret jums naidīgai. Te jums ir jābūt pacietīgiem, pacietība ir ticības auglis.

Tas ir, lai visā ārējā dzīvē, visā, ko mēs darām vai ciešam, izturētos tā, lai tur kalpotu Dievam, nevis meklētu savu godu un labumu, bet lai caur to tiktu godināts vienīgi Dievs. Un lai mēs sevi nostādītu tā, lai varētu ievērot, ka mēs to visu darām Dieva dēļ.