Mīlestība nedalāma

Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani. [Gal.2:20]

Dievs ir pierādījis, ka mīl pasauli. Dievs ir pierādījis, ka viņš katru no mums mīl tā, it kā katrs no mums būtu vienīgais ko mīlēt. To var apgalvot pavisam droši tādēļ, ka mums nav jācīnās par Dieva mīlestību. Mums nav jānopūlas, lai kļūtu cienīgi un Dievam pieņemami, jo redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam Savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu. (1.Jņ.4:9) Dievs mūs ir pirmais mīlējis.

Dieva mīlestība pie katra no mums ir pilnīga. Tā ir nedalīta. Par katru no mums, nevis par visiem kopā, Dievs ir nodevis Savu Dēlu. Proti, saņemot Dieva mīlestību nav jādalās, kā ar torti svinībās, kur katram tiek mazs gabaliņš.

Bet ar Dieva mīlestību ir jādalās tādējādi, ka mēs to dodam tālāk. Mēs varam mīlēt tikai tad, kad Dievs mūs mīlējis. Proti, mēs savu atjaunoto dzīvi esam parādā Dievam, kā apustulis Pāvils saka: “bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus.” Dāvanu mīlēt mēs saņemam ar Svēto Garu, ko Dievs dāvā Savā vārdā. Mīlestība mūsos spēj būt darbīga un nepazust vienīgi pateicoties Dieva vārdam. Neliekuļotā un patiesā mīlestība ir cieši saistīta kopā ar attieksmi pret Svētajiem Rakstiem.

Apustulis liecina, kas Viņa vārdus tur, tanī patiesi Dieva mīlestība ir kļuvusi pilnīga. No tā mēs noprotam, ka esam Viņā. (1.Jņ.2:5) Dieva vārds ir patiesi un skaidri jāmāca un svēti pēc tā jādzīvo. Nav iespējams būt Dieva mīlētam un mīlēt, ja nepaliekam uzticīgi Dieva vārdam. Šīs lietas ir cieši saistītas.