Dieva mīlestība nav tukša ideja

Dievs kļuva cilvēks un vairs nekad nav jāatzīst kā ideja, bet gan vienīgi kā cilvēktapušais. Tā Dieva mīlestība ieguva pasaulīgu izskatu un vienīgi kā tāda tā ir Dieva mīlestība, un nekad kā tukša ideja.

Mīlestība, par kuru runā evaņģēlijs, atšķirībā no visām filozofijām, nav metode, kā apieties ar cilvēkiem, bet gan ieiešana un iesaistītība notikumā, proti, Jēzu Kristū īstenotajā Dieva kopībā ar pasauli, “mīlestība” vairs nav abstrakta Dieva īpašība, bet gan tas, ka Dievs reāli mīl cilvēkus un pasauli.

”Mīlestība” nav arī vairs cilvēciska īpašība, bet gan reāla cilvēku kopība, cilvēka kopbūšana ar cilvēku un ar pasauli, balstoties uz Dieva mīlestību pret mani un pret viņiem.

Dieva mīlestība ienāca pasaulē un padevās neizpratnei un visa pasaulīgā divkosīgumam un tādējādi arī kristīgā mīlestība vairs neeksistē savādāk kā vien pasaulīgajā, konkrētās pasaulīgās darbības nebeidzamajā pārpilnībā, padota neizpratnei un nosodījumam.

Dieva mīlestība cilvēka skatienu, kas egoismā kļuvis aptumšots un aizvests maldos, atbrīvo skaidrai atziņai, kas skaidri saredz tuvāko un pasauli, un tādējādi un tikai tā viņu dara spējīgu aptvert patiesu atbildību.