Mūsu atjaunotās un taisnotās attiecības ar Dievu caur mums piedzīvo arī citi

Ik dienas dažādos veidos ikviens no mums atrodas daudzās “cilvēciskās attiecībās”. Diemžēl jāteic, ka pasaulē ir neizmērojami daudz izjukušu attiecību: vīri un sievas strīdas un neprot viens otru atbalstīt; bērni nīst vecākus; darbinieki ļaunojas uz darba devējiem. Apvainojumi, kauns, attaisnojumu meklēšana un atriebība ir ļaunums, kas rodas, cilvēku tuvās savstarpējās attiecībās. Mēs tiesājam citus, un citi tiesā mūs. Mēs sakām tiem, ar kuriem neesam vienisprātis: “Kā tu vari pamatot to, ko tu saki?” Kad mums pašiem lūdz pamatot kādu savu rīcību, mēs atbildam: “Man ir pilnīgas tiesības darīt tieši tā!”

Šī izmisīgā grēcīgo, brūkošo attiecību haosa vidū ir tik neizsakāmi brīnišķīgi dzirdēt labo vēsti, ka Dievs savas sirds žēlastībā, dāvājot mums sava Dēla Jēzus Kristus nopelnus, ir izlīdzinājis un atjaunojis (taisnojis) vissvarīgākās mūsu dzīves attiecības – mūsu attiecības ar Viņu. “Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu” (Rom. 5:1).

TAS VĒL NAV VISS!

Taisnošanas mācība ne tikai pasludina labo vēsti par nevainojamību Dieva priekšā, kuru Kristus padarījis pieejamu grēciniekiem, bet arī to, ka būt taisnotam nozīmē izmaiņas arī mūsu “zemes” attiecībās. Miers ar Dievu, kuru ir panācis Kristus, nes iekšēju mieru cilvēka sirdī, no kurienes tas savukārt staro visā pasaulē.

Pāvils mūs, kristiešus, aicina dzīvot pārliecībā, ka mums ir piedots (Kol. 2:12; 3:13; Ef. 4:32) un ne tikai “vārdos”. Dievs vairs nepiemin mums mūsu grēkus (Rom. 4:8-11). Mums vairs nav jāiestieg vainas apziņā, jo vainas piedošana ir viena no lielākajām svētībām tiem, kas ir “Kristū” (Ap.d. 2:38; 5:31; 8:22; 10:43; 13:38). Atšķirībā no “labajiem” kristiešiem, kas neauglīgi mēģina iegūt savu vietiņu Dieva priekšā, būdami ļoti tikumīgi, mēs uztveram nopietni dievišķās bauslības apsūdzības pret mums un atklāti atzīstam, ka patiesi esam grēcinieki. Taču ir kas daudz nozīmīgāks, ko par mums var pateikt. Mēs esam “Kristū” un tādēļ esam taisnoti (Rom. 3:24), visas mūsu pagātnes pārkāpumu un šodienas grēku apsūdzības ir izdzēstas!

Tādēļ mēs kā kristieši dzīvojam pārliecībā par uzvaru, neskatoties uz to, ka ārēji mēs varbūt izskatāmies kā zaudētāji. To mēs spējam tādēļ, ka Kristus dzīvo. Viņš vienīgais ir Kungs, mūsu brālis un Pestītājs, kas pieņēmis mūs savā ķēnišķajā ģimenē (Gal. 4:5; Rom. 8:23).

Dieva iedvesmotie Raksti atgādina mums, ka caur Kristu, “ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam” (Rom. 5:2). Kāds ir teicis, ka dzīvot Dieva žēlastībā ir kā atrasties okeāna vidū un tomēr visur, kur vien ietu, just zem kājām cietzemi.

Ja mums neizdodas attiecības ar citiem, mēs varam ar pateicību atgriezties pie Dieva, kas Evaņģēlijā atklājas kā grēcinieku taisnotājs. Viņš mūs neatstums neveiksmes dēļ (Jņ. 6:37). Viņš ir mūsu mīlošais Tēvs un tādēļ mūs reizēm pamāca. Taču Viņš nekad mūs nepametīs. Viņš ir mūsu “uzticīgais Tēvs” (1. Jņ. 1:9) uz mūžiem.

Kad mēs nejūtamies “taisnoti“, nevajag meklēt vainu apkārtējos un pamatojumu apstākļos, jo tas tikai mūs vēl vairāk samulsinās. Tāpat mums nav jācentrējas sevī, jo tas tikai iedzīs mūs izmisumā. Mums jāuzlūko Dieva laipnība, kas atspoguļojas Jēzū Kristū. Tikai tad mēs, tāpat kā psalmists, kas meklēja savu skumju cēloni, varēsim jautāt: “Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele, un tik nemiera pilna manī? Ceri uz Dievu, jo es Viņam vēl pateikšos, savam glābējam un savam Dievam!” (Ps. 43:5).

Ikvienam, kura dvēsele cieš no grēka važām, taisnošanas labā vēsts atgādina psalmista vārsmas: “..ceri uz To Kungu; jo Tā Kunga rokā ir žēlastība, un Viņa ziņā ir pestīšanas bagātība” (Ps. 130:7).