Kāda ir tās īstās uguns daba?

“Ārona dēli, Nadabs un Abijs, ņēma katrs savu kvēpināmo upuru trauku un ielika tur uguni, un uzlika virsū kvēpināmās zāles, un tie nesa svešu uguni Tā Kunga priekšā, ko tiem nebija pavēlēts ņemt.” [3.Moz.10:1]

Kad Ārons Dieva altāra svētnīcā upurēšanu veica pirmoreiz, uguns krita no Tā Kunga un aprija upuri [3.Moz.9:24]. Tā bija zīme, ka upuris ir pieņemts. Kopš tā laika uz Tā Kunga altāra bija jādeg ugunij.

Bet šajā Bībeles vietā mēs lasām, ka kādu dienu Ārona dēli bija paņēmuši uguni kaut kur citur un savos kvēpināmajos traukos to nesuši Dieva vaiga priekšā. Tā viņi pārkāpa Dieva gribu, kas noteica, ka uz Tā Kunga altāra drīkst degt tikai paša Dieva uguns. Tādēļ Ārona dēliem bija jāsaņem bargs sods.

Kā saprast Tā Kunga uguni uz altāra? Šī uguns ir jāsaprot kā simbols žēlastības ugunij, ko Dievs Svētais Gars ir iededzis ticīgo sirdis.

Šai ugunij ir jādeg, jāsilda un jāapgaismo ticīgu cilvēku sirdis kristīgā draudzē.

Tomēr arvien mēdz gadīties, ka kristīgā vidē tiek ienesta sveša uguns.

Sveša uguns nāk no cilvēciskām idejām, iedomām un priekšstatiem, kas nav saderīgi ar Tā Kunga uguni.

Diemžēl nereti tur, kur jāvalda Dieva vārdam un Dieva Garam, valda cilvēciskas domas. Sveša uguns var šķist silta un spoža. Tas ir tā sauktais mūsdienu “garīgums”, kad mūsu pašu pūliņi un prāts šķiet labāks un pareizāks. Taču tie ir maldi, jo ticīgo sirdīs un Kristus draudzē jāvalda tikai Svētā Gara gaismai un siltumam.

Sveša uguns un viltus garīgums reizēm Šķiet spēcīgs un īsts, tāpēc daudzus aizved neceļos. Taču ticīgais, kas visu pārbauda Dieva vārda gaismā, spēj saprast un izšķirt, kas nāk no Dieva un kas ne.

Lai Dievs dod Saviem bērniem garīgi skaidru saprašanu, lai tie nekad nenes svešu uguni uz Tā Kunga altāra!