Patiesās dievbērnības pazīšanas zīme

Ja tev vēl trūkst īstās pārliecības, vai Kristus miesa un Viņa nopelns ir tavs dienišķais ēdiens, allaž paturi šos Kunga vārdus: “Mana miesa ir patiess ēdiens” (Jņ.6:55). Turpretī cilvēkam, kas to ir apguvis tikai kā mācību vai tematu, bez personiskas piesaistes, tā nekad netaps par “dzīvības maizi” (Jņ.6:48).

Kā saka vācu teologs un mācītājs Pretorijs:

Viņiem vienlīdz aizraujošs šķiet gan Sīraks, gan Pāvils.

Viņu sirdis apliecina, ka Kristus glābšanas nopelns nav viņu barība un dzīves piepildījums. Bet, ja nevēlies bēgt no patiesās gaismas, tad apstājies un pakavējies šīs svarīgās zīmes priekšā, par kuru runājis pats Kristus!

Tā ir visbūtiskākā jaunpiedzimšanas un patiesās dievbērnības pazīšanas zīme, ka dvēsele dzīvo un pārtiek no Kristus. Pēc šīs zīmes vienmēr ir atpazīstami svētīgie Dieva bērni. Apustulis Pāvils to saka skaidri un noteikti: ja cilvēks būvē uz Kristus pamata un uz tā paliek, tad tas ir glābts un svētīgs cilvēks pat tad, ja uz šī pamata būvētais tiek sadedzināts. Apustuļa vārdi pēc būtības runā par mācītājiem un viņu celto garīgajā templī – draudzē. Ikviens labi saprot, ka nav svētīgs tāds mācītājs, kas sludina un ceļ ticību citiem, bet pašam tās pietrūkst (1.Kor.9:27). Jo “bez ticības nevar patikt Dievam” (Ebr.11:6). Un tad Pāvils saka: “Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus. Bet, ja kas ceļ uz šā pamata zeltu, sudrabu, dārgakmeņus, koku, sienu vai salmus, katra darbs tiks redzams: tiesas diena to atklās, jo tā parādīsies ar uguni, un, kāds kura darbs ir, to uguns pārbaudīs. Ja kāda darbs, ko tas uzcēlis, paliks, tas dabūs algu; ja kāda darbs sadegs, tam būs jācieš, bet viņš pats tiks izglābts, bet tā kā caur uguni” (1.Kor.3:11–15).

Redzi, kā apustulis runā: kas ir cēlis aplami un nepareizi, bet uz vienīgā īstā pamata, – tā darbs sadegs pēdējās pārbaudes ugunī. Tam būs jācieš zaudējums vai jāgūst vismazākais atalgojums. Pats cilvēks tiks izglābts tādēļ, ka dzīvojis no Kristus, kurš ir vienīgā dzīvība. Tādēļ pats kristietis tiks izglābts, “bet tā kā caur uguni”, it kā no degošas mājas top izglābta vien kailā dzīvība. No tā ikviens nepārprotami var secināt, ka glābšana ietverta vienīgi Viņā: “Kam ir Dēls, tam ir dzīvība” (1.Jņ.5:12).

Blakus šai būtiskajai Dieva bērnu pazīšanas zīmei ir arī citas, kuras palīdz pārliecināties par savas ticības īstumu. Nosauksim dažas. Pirmkārt, tas ir atjaunotais un svētais prāts [griba], kas apliecina jaunpiedzimšanu un Gara iemājošanu, ar kura palīdzību Tā Kunga baušļi mums top par dārgu un izšķirošu dzīves mērauklu. Tas nozīmē turēt Viņa baušļus, par ko arī Jānis saka: “No tā mēs noprotam, ka esam Viņu atzinuši, ja turam Viņa baušļus” (1.Jņ.2:3). Baušļu pildīšana gan nekad mūsu dzīves laikā netaps pilnīga un nekļūdīga. Taču, paliekot un dzīvojot Tā Kunga labvēlībā, Dieva baušļi arvien būs mūsu dzīves ceļveži, no kuriem atkāpjoties mums būs jāpieredz raizes un nožēla.

Mums arvien ir jāpaliek Dieva vārdos un jātur Viņa baušļi, lai Kristus arī par mums var sacīt, kā Viņš Tēvam teica par apustuļiem: “Tavus vārdus tie ir turējuši” (Jņ.17:6). Evaņģēlija vēsturē mēs ļoti labi atceramies mācekļiem raksturīgos trūkumus, bet par spīti visam Svētie Raksti to sauca par sekošanu Kristum, dzīvi paklausībā Viņam, dzīšanos pēc svētuma, dzīvi nevis miesā, bet Garā utt. Šī bībliskā valoda norāda uz Dieva bērnu būtiskām īpašībām, kas tiem šajā pasaulē raksturīgas. Turpretī neticīgo pasauli raksturo cita zīme, jo ar savu neticību tā netraucēti staigā plato ceļu (Mt.7:13).