Svēto kopība

Svētais Vakarēdiens ir viens no Dieva lielajiem dārgumiem, kuru Viņš ir devis savai draudzei virs zemes. Tas prasa gan to, ka šo Dārgumu draudzē cienīgi pasniedz ­ tas pieder pie patiesas Baznīcas pamatpazīmēm ­ gan to, ka draudžu locekļi zina, kā to cienīgi saņemt, ka katrs var sevi pārbaudīt, vai viņš nesaņem Tā Kunga Mielastu sev par sodu.

Pareiza Svētā Vakarēdiena pasniegšana sevī ietver gan patiesu mācību par šo Dieva dāvanu, gan draudzes disciplīnu, kas nodrošina šīs mācības saskaņu ar praksi. Tas nozīmē, ka mācītājam ir jābūt iespējami lielākā skaidrībā par to, vai Dievgalda saņēmēji ir spējīgi sevi pārbaudīt un cienīgi baudīt Sakramentu. Lai tas tā varētu būt, mācītājam draudzei jāmāca Svētā Vakarēdiena mācība un arī jāpazīst cilvēki, kas nāk pie altāra. Lielākajās pilsētās draudzēs svētdienas dievkalpojumos bieži piedalās ne tikai šīs draudzes locekļi, bet arī citu draudžu locekļi un tādi, kas nepieder nevienai draudzei. Reizēm pie Vakarēdiena dodas arī citu konfesiju pārstāvji, ar kuriem mums nav Vakarēdiena kopības. Ja nav nekādas disciplīnas šajā ziņā, tad draudzes mācītājam nav iespējams zināt, kas ir tie cilvēki, kuri pulcējušies pie altāra līdz ar viņa draudzes locekļiem. Varbūt tie ir paši ticīgākie kristieši un Svētā Vakarēdiena būtību izprot vislabāk, bet varbūt tie nav nedz kristīti, nedz iesvētīti; varbūt tie ir pārgalvīgi grēcinieki, kurus neviens nav brīdinājis, ka viņi sev uzņemas lielu sodu, necienīgi Dieva dāvanas saņemot. Ja mācītājs par to neliekas ne zinis, tad mēs nevaram runāt par cienīgu Svētā Vakarēdiena saņemšanu.

Pamatā katram draudzes loceklim sakramentālā dzīve būtu jādzīvo savā draudzē, taču ir iespējami tādi gadījumi, kad viņš vēlas saņemt Vakarēdienu kādā citā draudzē (protams, tikai savas konfesijas draudzē). Tas varētu būt sakarā ar dzīvesvietas maiņu, ilgstošu prombūtni tālumā no savas draudzes, slimības gadījumā utt. Ja kāda iemesla dēļ šāda nepieciešamība radusies, tad nepieciešams laikus tikties ar attiecīgās draudzes mācītāju, kura ziņā tad ir komunikantu izjautāt gan par mācības, gan par sirdsapziņas lietām.

Lai savas draudzes cilvēkus sagatavotu cienīgai Vakarēdiena saņemšanai, mācītājam par to ir gan jāsprediķo, gan jāmāca ārpus dievkalpojuma, arī privātās pārrunās. Ja mācītājs par šīm lietām nemāca, tad lai viņš arī nelolo ilūzijas, ka viņa draudze pati no sevis to zinās un sapratīs. Šādu draudžu cilvēki kļūst nedroši šajā tik būtiskajā jautājumā, tie paliek savās pašu izjūtās un iedomās un gaida no šā Sakramenta kaut ko citu, nekā grēku piedošanu un svētlaimi, ko mums saskaņā ar vienkāršo Dieva vārda mācību dod Kristus miesas un asiņu sakraments. Viens gaida kādu abstraktu svētību, cits ­ dvēseles komfortu, psihoterapeitisku mierinājumu un reliģisku pārdzīvojumu, cits domā, ka Vakarēdienu saņemot, dara kādu labu darbu, cits demonstrē sava svētumu un dievbijību, cits iet tāpēc, ka visi iet, kāds cer iemantot veiksmi un izdošanos nākamās nedēļas eksmenā, darba darījumos vai citā pasākumā. Ir jāmāca gaidīt un saņemt to, ko Dievs ir solījis un dod.

Tāpat mācītājam ir jāmāca par sirdsapziņas izmeklēšanu, un draudzes locekļiem tas ir nopietni jāņem vērā. Cilvēkiem jāmācās saprast, atzīt un atstāt savus grēkus, jo katrs, kas pārgalvīgi paliek savos grēkos un tomēr dodas pie Svētā Vakarēdiena, nicina Kristus miesu un asinis. Vakarēdiens ir Dieva dotas zāles cīņai pret grēku, tādēļ ir svarīgi, ka cilvēki nes savas grēku kaites Dieva priekšā. Tā ir noziedzīga liekulība ­ lietot zāles, bet darīt visu iespējamo, lai paliktu slimībā. Lai nerastos šāda situācija, mācītājam biežāk jācenšas arī pārrunāt šīs lietas ar draudzes locekļiem personiski, un, kad nepieciešams, mudināt uz atgriešanos un bikti.

[Pārpublicēts no www.luteranis.lv]