Bailēm ir lielas acis

Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam! [Mt.8:25]

Šajā visbriesmīgākajā brīdī vēl atmirdz cerības dzirksts, kas pati sevi nejūt, tādēļ saka: mēs grimstam.

Ja ticība pati sevi sajustu, tā nebūtu sacījusi: mēs ejam bojā. Bet tā jūt vienīgi iznīcību un neapjauš pat to, ka pati vēl dzīvo un kvēlo; ja ticība vairs nedzīvotu un nedegtu, tā taču nejustu itin neko.

Redzi, Kristus nenicina šo sīko ticības dzirksti, bet dara to tik lielu un varenu kā uguns liesmas, kas liek norimt vējam un jūras viļņiem.

Tā Viņš rīkojas ar mums visiem ik reizi, kad esam baiļu un šausmu pārņemti. Ja vien ar klusu lūgumu, vārgu nopūtu vai kaut ar sirds trīsām sakām: Kungs Jēzu Kristu, palīdzi! – tūliņ pat sajūtam mierinājumu. Jo, dzirdēdams šādas nopūtas, Kristus ik reizi apsauc jūru un viļņus. Un tad iestājas miers un prieks, kam seko arī slava un pateicība mūsu Kungam.