Dzīve sadraudzībā

Atkārtoti jāuzsver kā kristieša personīgā ticība, tā atbildība Dieva priekšā. Šī atbildība attiecas gan uz ticību, gan ētiku. Cilvēks var dzirdēt tikai pats savas sirdsapziņas balsi. Tomēr tajā pašā laikā jāuzsver kristīgās sadraudzības nozīme daudzās jomās – savstarpējā apmācībā un praksē, atbalstot un iedrošinot vienam otru, utt. Neviens ētikas skolotājs nav uzsvēris to vairāk kā Jēzus.

Lai gan mēs katrs atsevišķi esam atbildīgi Dieva un cilvēku priekšā, pilnīgs individuālisms novestu pie pilnīgas izolētības un vientulības un tādēļ būtu gan kaitīgs, gan neauglīgs. Tas arī veicinātu savtīgumu un prāta ierobežotību, varbūt arī nežēlību pret citiem. Mēs vairs neredzētu tās vajadzības, kas ir cilvēkiem, kuriem esam aicināti kalpot.

Jēzus mums vārdos, līdzībās un darbos ir parādījis, ka mēs esam vienoti plašā sadraudzībā, jo mūs visus ir radījis Dievs. Viņš ir mūsu Radītājs un debesu Tēvs. Viņš ir augstāks par visu un rūpējas par visiem. Viņš mīl un rūpējas arī par tādiem cilvēkiem, kuri nepazīst Dievu caur viņu Pestītāju Jēzu Kristu: “Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem” (Mt.5:45). Tie, kas kļuvuši par Dieva bērniem caur Pestītāju Jēzu Kristu, nonākuši pie dziļākām zināšanām par visas cilvēces brālību: “No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka Viņš Savu dzīvību ir par mums atdevis; tad arī mums pienākas atdot savu dzīvību par brāļiem” (1.Jņ.3:16).

Šī mācība par vienotību un brālību ir Jaunajā Derībā izteikta līdzībās. Viena no tām attēlo cilvēka ķermeni un tā locekļus (Rom.12:4-8). Kādā citā runāts par baznīcu kā celtni un visām tās daļām, līdz pat atsevišķiem akmeņiem (Ef.2:21; 1.Pēt.2:4-5). Šie piemēri, ko min vairāki apustuļi, nav kristīgajai mācībai sveši. Tie pilnībā sasaucas ar paša Jēzus mācīto. Viņš runā par vīnogulāju un tā zariem: “Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīna koka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī” (Jņ.15:4).