Daudzi, kas sevi saukuši par kristiešiem, būs mūžīgi pazuduši

“Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.” (Mt.22:14)

Ir ārkārtīgi biedējoši dzirdēt, ka daudzi – iespējams, pat vairums – no tiem, kas ir saukuši sevi par kristiešiem, būs mūžīgi pazuduši. Šie cilvēki savulaik tika kristīti, piedalījās kristīgajā sadraudzībā, cītīgi klausījās un lasīja Dieva Vārdu, lūdza un dziedāja, tika uzskatīti par mīļiem brāļiem ticībā un baudīja Svēto Vakarēdienu. Kā tas iespējams? Vai nepietiek ar to, ka Dievs uz mūžiem nosoda visus tos, kuri atklāti nicina Viņa Vārdu un Viņa žēlastību? Vai Viņam ir jānosoda arī tie, kuri pēc Viņa aicinājuma ieradās Viņa Dēla kāzās?

Vai mēs varam vainot Dievu par to, ka Viņš ļauj pazust tiem, kuri ieradās Viņa žēlastības kāzās, bet nebija tērpušies patiesas ticības jeb svēttapšanas kāzu drānās? Tā vietā viņi ieradās, tērpušies savas paštaisnības netīrajās drānās. Vai mēs varam vainot Dievu, ka Viņš ļauj aiziet tiem, kuri ar muti apliecināja, ka ir nabagi, pazuduši grēcinieki un tic Kristum kā savam Pestītājam, bet sirdī sevi nemaz neuzskatīja par tik ļauniem – un tādēļ nekad patiesi un no sirds nav ticējuši Kristum kā savam Pestītājam no grēka? Tā vietā viņi paļāvās uz saviem labajiem darbiem, tādējādi nedodot Dievam godu, kas pienākas vienīgi Viņam – tam, kurš vienīgais viņus glābj. Vai mēs varam vainot Dievu, ka Viņš ļauj pazust tiem, kuri ārēji izlikās par kristiešiem, bet kuru sirdīs joprojām mājoja “vecais cilvēks”?

Šie cilvēki patiesībā mīlēja pasauli, ļāva grēkam nepārtraukti valdīt pār sevi un tādējādi palika par Dieva ienaidniekiem. Ikviens, kurš ārēji seko Dieva Vārdam, bet iekšēji paliek tāds pats, kāds bijis, ir daudz negodīgāks un bezdievīgāks cilvēks nekā tas, kurš pie Dieva nemaz nav vērsies. Šāds viltus kristietis ne tikai izdara atklātas neticības grēku, bet tam pievieno arī liekulības grēku. Viņš nav kristietis, taču vēlas tāds izlikties. Viņš nav ticīgais, taču vēlas, lai viņu par tādu uzskata. Ar muti viņš apliecina Dieva Vārdu kā patiesību, bet rīkojas tā, it kā šis Vārds būtu meli. Viņš dēvē sevi par Jēzus Kristus sekotāju, taču aptraipa šo vārdu ar dzīvi, kas veltīta grēkam.

Kas Dievam būtu jādara ar šādiem viltus kristiešiem? Galu galā Dievam viņi ir jāatdala no Savas Baznīcas, lai visa pasaule redzētu, ka viņi, lai gan apgalvoja, ka ir kristieši, patiesībā bija visnožēlojamākie Kristus ienaidnieki. Viņi izlikās ticam samierināšanās upurim, kas tika nests viņu labā, taču savās sirdīs viņi to nicināja. Tādēļ viņi stājās tiesas troņa priekšā bez Samierinātāja, kas dāvā mūžīgo taisnību, un viņu tiesa var būt vienīgi pazudināšana.

Tādējādi mēs esam uzzinājuši, kāpēc daudzi ir aicinātu, bet maz – izredzētu. Mums varētu rasties vēl daudz jautājumu par šo tēmu, taču, kā māca Raksti, iespējams, mums labāk būtu atcerēties, kas notika ar kādu uzmācīgu cilvēku, kurš reiz jautāja Kungam Jēzum: “Kungs, vai to ir maz, kas tiks izglābti?” (Lk.13:23) Vai Kungs tajā brīdī atbildēja uz visiem viņa jautājumiem un kliedēja visas viņa šaubas? Nemaz ne! Gluži pretēji, Viņš tam sacīja: “Cīnaities ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo Es jums saku: daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs.” (Lk.13:24) Lai šie vārdi attiecas arī uz mums. Mēs zinām, ka daudzi tiek aicināti, bet maz – izredzēti. Neprātosim par to, kā un kāpēc tā ir, bet gan gādāsim par savu pestīšanu ar bailēm un drebēšanu, lai mēs tiktu atrasti to nedaudzo vidū, kuri sasniedz debesu mērķi.

Dievs nenoraida nevienu, kurš tīšuprāt nenoraida Viņu un Viņa žēlastību. Šodien, šajā žēlastības laikā, Dievs vēlas apžēloties pat par vislielākajiem grēciniekiem. Tādēļ, kamēr vēl ir “šodiena”, meklēsim To Kungu, kamēr Viņš vēl ir atrodams! Piesauksim Viņu, jo Viņš vēl ir tuvu!