Vai kristietim ir atļauts šķirties?

“Tādēļ, ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.” (Mt.19:6)

Mūsdienās vairums laikam uzskata, ka tas, kā vīrieši un sievietes kārto savstarpējās attiecības, ir viņu privāta lieta. Ja cilvēki vēlas, viņi var precēties. Bet cilvēki tikpat labi var dzīvot partnerattiecībās vai pieļaut, ka attiecības paliek kā gadījuma dzimumsakari.

Tas ir klajā pretrunā ar Dieva gribu. Jēzus to īpaši uzsver. Laulība ir daļa no tā, ko mēs saucam par “radības kārtību”.* Tas nav kaut kas tāds, pār ko mums, cilvēkiem, ir noteikšana un ko mēs varam nokārtot, kā to vēlamies. Mēs lasām, ka “Radītājs jau no iesākuma viņus radīja kā vīrieti un sievieti”. Viņš mūsu dabā ir ielicis ko tādu, kas vīrieti un sievieti velk vienu pie otra. Un to viņš paveica ar domu, ka “cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie divi būs viena miesa”. Citiem vārdiem sakot, tā ir Dieva griba, ka viens vīrietis un viena sieviete atrastu viens otru un tiktu savienoti nesaraujamā vienotībā mūža garumā, līdz nāve tos šķirs. Šādā savienībā, kur vīrietis un sieviete viens otru papildina, viens otru atbalsta un viens otru pamāca, atrodama viena no vislielākajām dzīves bagātībām un Dieva dāvanām šai dzīvē.

Jēzum tika jautāts, kā tad Mozus varēja atļaut šķiršanos.** Šķirties jūdu sabiedrībā bija aptuveni tikpat viegli, kā tas ir Rietumu kultūrā mūsdienās. Jēzus atbild, ka šis likums tapa “jūsu cietsirdības dēļ”. Taču tāds nebija Dieva nodoms, iedibinot laulību; un tas, kas vēlas dzīvot saskaņā ar Dieva gribu, neizmanto likumu, kas radīts, lai uzraudzītu cietas un neatgriezīgas sirdis. No sabiedrības skatpunkta nevar būt nekāda lielā jēga divus cilvēkus piespiest dzīvot kopā, ja tie vienīgi bojā viens otram dzīvi. Taču kristiešu starpā – Dieva valstībā – nav jānotiek tā, ka mēs viens otru sarūgtinām. Tur mēs dzīvojam no piedošanas un varam viens otram piedot.

Bet ja nu tikai viena no pusēm ir kristietis? Un ja otra puse tad grib šķirties? Tādā situācijā Jaunajā Derībā ir spēkā princips – kristietis šādos gadījumos nav saistīts, jo Dievs mūs ir aicinājis mieram (1.Kor.7:15). Mūsu Baznīca jau kopš reformācijas ir mācījusi, ka pastāv divi gadījumi, kādos kristietim ir atļauts šķirties: brīžos, kad otra puse piekopj neuzticību vai pamet savu laulāto draugu.

Pieredze māca, ka var būt arī citi gadījumi, kādos laulība cilvēku grēku dēļ var būt nepanesama un to nav iespējams glābt. Tomēr šķiršanās nav kaut kas tāds, ar ko kristietis rēķinās jau no paša sākuma. Kristietis apzinās, ka es, bez šaubām, pats varu izvēlēties savu dzīvesbiedru, bet Dievs mūs abus savieno un dod mums šo lielo uzdevumu – būt par vienu veselu priekos un bēdās. Viņš zina, ka reiz Dieva priekšā atbildēsim par to, kā izpildījām šo uzdevumu.

Savā darbā Par laulības dzīvi Dr. Mārtiņš Luters, skaidrojot Jēzus vārdus Mt.19:12, uzsver, ka celibāts ir vien izņēmuma rakstura parādība, nevis radīšanas kārtības dabiska izpausme. Bet radīšanas kārtība plašākā nozīmē attiecas ne tikai uz: (1) laulību un ģimeni (kur tradicionālā kristīgā skaidrojumā vīrietis allaž ir bijis ģimenes galva), bet arī uz (2) draudzi un Baznīcu (cilvēku attiecības ar Dievu ir viņos ieliktā Dieva tēla eksistenciāla izpausme), (3) valsti, tās pārvaldi un pilsoņiem (Dievs ir kārtības Dievs, tāpēc aicina organizēt un pārvaldīt radību), (4) darba tikumu un ekonomiku (grēkā krišana liek apzināties resursu ierobežotību un cilvēku sadarbības nepieciešamību). Pirmajos gadsimtos pēc reformācijas ne tikai luteriskajā, bet arī citās protestantu Baznīcās valdīja bibliskā skaidrojuma konsenss, ka sievietes loma nav paredzēta mācītāja amatam Dieva sākotnējā nodoma, proti, radīšanas kārtības, dēļ (turklāt Vecajā Derībā priesteri bija vīrieši, tāpat kā mūsu Kungs par apustuļiem izraudzījās tikai vīriešus, arī apustulis Pāvils neļāva sievietēm draudzē mācīt tādā nozīmē kā kalpot par mācītājām). Teologu iebildes XIX-XX gadsimtā, ka saskaņā ar Gal.3:26–28 radīšanas kārtība kristiešiem vairs nav spēkā, neņem vērā to, ka Pāvils šeit runā par pestīšanas kārtību, kur Jēzū Kristū ikviens ticīgais iegūst pilnīgu grēku piedošanu, pestīšanas pilnību un dievbērnību. Mūsdienās radīšanas kārtības jēdzienu (tādā nozīmē kā dabiskās un pretdabiskās seksuālās tieksmes) asi kritizē t. s. genderisma ideoloģijas, kur tiek mēģināts nebibliski un lielākoties arī nezinātniski pārdefinēt dzimumu un dzimtes lomas. Bet vēl skumjāk šķiet tas, ka daudzas Baznīcas mūsdienās atkāpjas no bibliskās izpratnes laulības un sieviešu ordinācijas skaidrojumā ne tik daudz modernas Svēto Rakstu interpretācijas, cik pasaulīga laikmeta gara iespaidā. Tādējādi skaidri bibliskā mācība savu diskusijas aktualitāti joprojām nezaudē, jo īpaši laulības un draudzes nozīmē.

** – Atsauce uz laulības šķiršanas rakstu no 5.Moz.24:1–4.