Ko cilvēkam nozīmē nāve?

“Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina.” (Ps.23:4)

Pēc savas miesīgās dabas cilvēka nāve ir briesmīgs notikums. Miesīgā cilvēka augstākais labums ir viņa laicīgā dzīve ar visiem tās labumiem un priekiem. Šķiršanās no šiem priekiem ir visbēdīgākais, kas viņu var piemeklēt. Viņš atstāj savu mājokli un pārceļas uz mazo, tumšo kapa guļamistabiņu. Viņam sāpīgi apzināties, ka nāves brīdī viņam būs jāatstāj sava nauda un manta – viss, kas priecēja viņa acis. Tas viss kļūs par citu īpašumu, bet viņš pats paliks pilnīgi bez nekā. Doma par to, ka viņa miesa, kuru viņš tagad kopj un rotā, gulēs kā ledaini auksts līķis savā pēdējā guļvietā un galu galā sapūs pelējuma pilnā kapā, sadaloties un kļūstot par barību pretīgiem tārpiem, satricina visu viņa dvēseli un piepilda to ar šausmām.

Ja dabiskais cilvēks tomēr apzinās, ka nāve nav iznīcība, bet gan nopietns Dieva vēstnesis, kas aicina viņu uz lielo tiesas zāli, kur viņš saņems to, ko pelnījuši viņa darbi – vai nu neizsakāmu svētlaimi un godību, vai mūžīgas sāpes un sodu –, tad viņa maldīgā drošības sajūta izgaist. Viņu pārņem šaubas un izmisums. Ar drebošām lūpām viņš sauc: “Ak, kaut es varētu nodzīvot līdz rītdienai!” Pat patiesus kristiešus bieži pārņem bailes, kad tie tuvojas tumšajai nāves ielejai.

Ņemot to vērā, neviens nevar justies drošs. Iespējams, tu domā, ka nebaidies no nāves, bet vai esi kādreiz cieši ieskatījies tās ņirdzīgajā sejā, tās tukšajās, stingajās acīs? Patiesi, nevis cilvēka spēks, bet vienīgi Dieva žēlastība spēj uzvarēt šo šausmu valdnieku. Mēs to skaidri redzam šīs dienas Svēto Rakstu lasījuma vārdos. Tie mums rāda: ja cilvēks vēlas pārvarēt nāves šausmas un pat ar paļāvību nolaisties kapa tumsā, viņam savā sirdī jāatsakās no pasaules un jātuvojas Tam Kungam, izvēloties Viņu un Viņa žēlastību par savu augstāko labumu un balstoties uz Viņa Vārdu kā uz savu ceļaspieķi. Ja cilvēks nonāk līdz tam, ka kopā ar Dāvidu var sacīt: “Jo Tu esi pie manis” (Ps.23:4) – tas ir: ar ticības roku es turos pie Tevis kā pie sava patiesā dārguma –, un “<Ī>Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina” (Ps.23:4) – tas ir: es balstos uz Tava Evaņģēlija apsolījumiem un lieku uz tiem savu cerību –, tad viņš kopā ar Dāvidu var arī piebilst: “Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos.” (Ps.23:4) Šie vārdi nozīmē, ka viņš nebīstas ne šķiršanās, ne kapa, ne elles, ne pazudināšanas, jo ar Dieva žēlastību kaps ir miera un atpūtas māja, bet nāve – dzīvības vārti, aiziešana no šīs pasaules un ieiešana debesīs.

Vācu sakāmvārds labi pasaka:

Tīra sirdsapziņa ir mīksts spilvens.

Bet kur ir cilvēks, kurš nekad nav aptraipījis savu sirdsapziņu? Kurš var būt tīrs, ja neviens nav tīrs? Kur ir tas, kurš nav grēcinieks? Ak, nožēlojams ir tas, kurš paļaujas uz savu sirdsapziņu un cer uz šī spilvena dusēt savā nāves stundā. Nāves brīdī sirdsapziņa, kas dzīves laikā bija iemigusi, vairumam cilvēku pamodīsies un pārvērtīs šo spilvenu par ērkšķu gultu, pilnu šaubu un šausmu.

Ir tikai viens veids, kā cilvēks var nomirt mierīgi, droši un svētīgi. Viņam jāmācās nākt Dieva priekšā kā nabaga grēciniekam un lūgt Viņam žēlastību Kristus – sava Pestītāja – dēļ. Viņam jāmācās ticībā satvert Kristu un Viņa žēlastības apsolījumus. Viņam jābauda un jāredz, cik laipns, labs, žēlastības pilns un žēlsirdīgs ir Tas Kungs. Ja viņš to visu dara, viņš nicinās pasauli un iemācīsies ilgoties pēc debesīm. Svētais Pāvils bija iepazinis un piedzīvojis Dieva žēlastību Kristū. Viņš noteikti zināja, ka viņam ir žēlastības pilns Dievs un ka viņš tiks glābts. Tādēļ doma par aiziešanu no šīs nožēlojamās pasaules viņam neradīja nekādas bēdas. Viņš nebijās no nāves. Tā vietā viņš pēc tā ilgojās no visas sirds un sacīja: “Es kāroju atraisīties un būt kopā ar Kristu.” (Fil.1:23)