Izmantot lūgšanu kā darbarīku

Tā ir tātad Tā Kunga griba, ka mēs iesākam mājās. Atrodoties ikdienā savu mīļo piederīgo vidū, mums vajadzētu ar aizlūgšanām sniegt viņiem šo pārpasaulīgo spēku, kas nepieciešams, lai viņu ikdienas dzīve kļūtu par mazu uzvaru, nevis par mieru laupošu miesīgu un dvēselīgu zaudējumu virkni.

Mums būtu Dievam jāsaka: “Kungs, dod taču viņiem kaut ko labu! Viņiem, kas dzīvo kopā ar mani, tas ir ļoti nepieciešams. Es pret viņiem bieži esmu egoistisks un par maz uzupurējos viņu labā, kaut arī viņus mīlu.”

Tad mūsu mājās ienāktu labs gars. Jo Dievs dzird mūsu lūgšanas, un Viņš sūtītu mūsu mājā savu svētību, lai tā varētu kļūt par mazu paradīzi, kaut gan arī mēs visi, kas šeit dzīvojam, esam nepilnīgi cilvēki ar daudzām kļūdām.

Taču daudziem ticīgajiem tas neizdodas. Bērni meklē prieku ārpus mājas. Pirmais, ko Tas Kungs teiktu šādam namam, būtu: “Jums nekā nav, tāpēc ka jūs nelūdzat.”

Dieva griba ir arī, lai mēs vispirms domātu par saviem kaimiņiem. Tikko mēs viņus no rīta ieraugām, mums vajadzētu sacīt Dievam: “Kungs, svētī mūsu kaimiņus, dod viņiem to, kas viņiem šodien visvairāk vajadzīgs.”

Šāda mūsu lūgšana par kaimiņiem nepaliks bez iedarbības, kaut arī viņu raksturs un darbi nebūtu tie labākie.

Dažos Norvēģijas lauku apvidos vēl tiek lietots skaistais sveiciens: “Lai Dievs svēti tavu darbu!” Iespējams, ka šis sveiciens ikdienā ir nodeldēts tāpat ka jebkuri citi sveicienu vārdi, tā ka cilvēki, šos vārdus izrunājot, vairs nedomā par to saturu. Taču toreiz, kad šis sveiciens radās, ļaudis juta vēlēšanos izlūgties Dieva svētību citu cilvēku darbam. Šādu vēlēšanos mums vajadzētu just arī šodien, jo mēs zinām, ka strādāt ne vienmēr ir viegli. Dažreiz tas var būt pat pārāk grūti. Tāpēc mums, redzot citus cilvēkus strādājam, vajadzētu izlūgties debesu spēku palīdzību viņiem. Tas varētu viņiem atvieglot darbu un, iespējams, palīdzētu arī gūt bagātāku ražu.

Lai kur mēs ietu, mēs visur sastapsim cilvēkus, kam kaut kas ir vajadzīgs. Ja Gars mums dotu mīlestības acis, kas spēj ieraudzīt arī apslēptu postu un bēdas, tad viss, ko mēs redzam ap sevi, veidotos par lūgšanu. Mēs grieztos pie Tā Kunga un stāstītu Viņam, kā trūkst mūsu draugiem un ienaidniekiem. Un viņiem taptu dots tas, ko mēs lūdzam. Tādu Viņš bija iecerējis lūgšanu. Tāpēc ir teikts: “Lūdziet bez mitēšanās Dievu.” (1.Tes. 5:17)

Doma prāvests Jensens reiz pastāstīja šādu gadījumu. Pirms daudziem gadiem Oslo pilsētā tika uzcelta maza baznīciņa. Kāds ticīgs tirgotājs, kura birojs bija pilsētā, bet mājoklis ārpus pilsētas, baznīcas celtniecības laikā ik dienas izgāja uz mājām dažas minūtes agrāk un pakavējās pie baznīcas. Tur viņš kādu brīdi stāvēja klusā aizlūgšanā par celtniekiem, par tiem, kuri vēlāk baznīcā kalpos, un par visiem, kuri šeit klausīsies Dieva Vārdus. Šis vīrs bija iemācījies likt lietā šo darbarīku – aizlūgšanu.

Vai tad tāda nav Tā Kunga griba, lai mēs izmantotu aizlūgšanas tiesības ikreiz, kad sastopam citus cilvēkus, pat tad, ja mēs viņus nepazīstam? Es ticu, ka Tas Kungs gaida no mums, lai mēs izmantojam katru gadījumu, kad varam ar lūgšanu sniegt citiem pārpasaulīgo spēku.

Dažs varbūt iebildīs, ka šis padoms ir pārspīlēts un tāpēc nav īstenojams. Taču iemesls ir tikai tas, ka vairākums no mums ir tik remdeni un nepieredzējuši lūdzēji. Ja mēs ļautu sevī ienākt Dieva Garam, tad atrastu pietiekami daudz laika un izdevības, lai sūtītu uz debesīm aizlūgšanu par citiem cilvēkiem.

Domas ir ātras. Padomā, piemēram, par to, cik laika mums vajadzīgs, lai uz ielas, ātri paejot garām citam cilvēkam, izveidotu par viņu kritisku spriedumu. Tas notiek it kā pats no sevis, un tad to paveic mūsu ļaunā daba. Bet, kad Dievs mūsos ir nostiprinājis jauno dabu, kritiskā vērtējuma vietā pret viņu varētu pacelties mūsu aizlūgums.

Kāds no maniem draugiem misionāriem bija atgriezies no sava misijas darba. Mēs sēdējām un runājām, starp citu, par viņa veselību misijas darbā aizvadītajos gados. Tā ir vāja vieta daudzu misionāru dzīvē. Lielu daļu no viņiem vēl pavisam jaunus aizved kapā drudzis. Mans draugs darbojās tādā vietā, kur drudzis plosījās stiprā formā. Kad mēs skārām šo punktu, mans draugs stāstīja:

“Gatavodamies doties misionāra gaitās, es apmeklēju pilsētā visus savus draugus, lai atvadītos. Arī kādu ticīgu vecāku būdnieku sievieti. Kad es teicu ardievas, viņa ilgi turēja manu roku, klusi skatījās acīs un mierīgi teica: “Tagad es lūgšu par tevi, lai tu nedabū drudzi un saglabā savus spēkus darbam tur tālumā.”” “Un visos šajos gados man nav bijis drudzis nevienu dienu,” viņš piebilda ar asarām acīs.

Arī šis cilvēks bija viens no tiem, kuri ir iemācījušies izmantot lūgšanu kā darbarīku. Ir daudz iespēju strādāt misijas darbu arī mums, kas neesam aizbraukuši ne uz kādām tālām zemēm. Lai Dievs dod, ka mēs šīs iespējas protam saskatīt un izmantot!