Pārcilvēcisks uzdevums

“Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš izsūta strādniekus savā pļaujamā.” (Mt.9:38)

Kad Jēzus, paceļoties debesīs, atstāja savus vienpadsmit mācekļus, Viņš tiem uzticēja pārcilvēcisku uzdevumu: iet pa visu pasauli un padarīt visus cilvēkus par Kristus pielūdzējiem. Viņš vēl deva norādījumu sākt to Jeruzalemē. Pilsēta pletās tieši Eļļas kalna pakājē, tā kā viņi no tās vietas, kur tobrīd atradās, varēja to redzēt. Pilsētā bija Jēzus bendes ar Viņa nevainīgajām asinīm uz rokām, gatavi iznīcināt katru, kurš uzdrošinātos atklāti izrunāt Nācarieša vārdu. Ja arī viņiem izdotos laimīgi izvairīties no šiem bendēm, tad ko gan viņi īsti varēja sludināt? Par krustā piesistu Mesiju, kas jūdos radīja sašutumu, bet grieķiem nozīmēja muļķību. Arī, raugoties no Eļļas kalna pāri Vidusjūrai tālāk uz rietumiem, toreizējā pasaules centra Romas virzienā, viņu izredzes nebija iepriecinošākas. Tur viņi sastaptu visstiprāko pasaules valsti, visvarenāko kultūru, visbagātāko gara dzīvi, kādu pasaule līdz tam laikam bija iepazinusi.

Vai tā nebija gluži vai ironija – sūtīt šos vienpadsmit vienkāršos Galilejas amatniekus, lai viņi iemantotu Kristum visu šo vareno kultūras pasauli? Vēlāk gan viņi Pāvila personā ieguva sev mācītu līdzgaitnieku, kurš tomēr pats par sevi sacīja, ka arī viņš lielajos kultūras centros neko citu nezina vai negrib sludināt kā par Jēzu, krustā piesisto. Tomēr tas bija un palika pārcilvēcisks uzdevums. Taču tas, kurš viņus bija sūtījis, zināja, ko dara. Viņš mācekļus šim uzdevumam apbruņoja divējādi.

Objektīvi Viņš tiem sniedza Mesijas dāvanu Svēto Garu, kurš mazā kristiešu pulciņa rīcībā nodeva visus pārpasaulīgos spēkus.

Subjektīvi Viņš tiem deva lūgšanu – līdzekli, ar kuru šos ārpasaules spēkus varēja novirzīt uz katru atsevišķi un uz draudzi.

Kā Jēzus pats vērtē šo apbruņojumu, to lai ilustrē daži Viņa izteicieni. “Ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad Mans debesu Tēvs to tiem dos.” (Mt.18:19)

“Jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcēlies no šejienes uz turieni, un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.” (Mt.17:20) Viens no tiem, kuri visā savā mūžā šo bruņojumu bija pārbaudījuši gan darbā, gan cīņā, liecina: “Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā.” (Fil.4:6)

Tas, kurš viņus bija sūtījis, zināja, ka šie ieroči, šis darbarīks padarīs viņus neuzveicamus. “Nekas jums nebūs neiespējams,” Viņš teica.

Kad Viņš, paceļoties debesīs, pazuda draugu skatieniem, Viņš izstiepa savu neredzamo, visvareno roku tik tālu lejup, ka mēs, mazie, grēcīgie cilvēki, varam to sasniegt ik reizes, kad lokām ceļus lūgšanā. Ik reizes, kad aizskaram šo visvareno roku, kaut kas no Viņa visvarenuma ieplūst mūsos, mūsu dvēselē un ķermenī. Un caur mums tas plūst atkal tālāk uz citiem cilvēkiem.

Šis spēks ir tik bagāts un darbīgs, ka mums lūdzot tikai jānorāda uz personām vai lietām, kam tas būtu piešķirams, tad šo spēku pavēlnieks tos tajā pašā brīdī uz turieni novirzīs. Proti, šis spēks nav atkarīgs no laika un telpas. Tajā pašā acumirklī, kad mēs kādā zemes malā, kādā pasaules vietā lūdzam par saviem brāļiem un māsām, viņi šo spēku saņem.

Tā ir tāda šī spēka “bezvadu pārraide”, kas pārspēj visdrosmīgākos izgudrotāju sapņus.

Šis ierocis Jēzus draugiem ir tikpat vērtīgs, cik tas ir neaizsniedzams Viņa pretiniekiem.

Arī šeit mēs redzam Viņa žēlastību un gudrību.

Cik briesmīgi darbotos šie ieroči, ja tos varētu lietot ikviens postīšanas un iznīcināšanas nolūkā! Nē, ir iekārtots tā, ka tikai Viņa paša draugi var nonākt saskarē ar šo neizsīkstošo spēka avotu. Un Tas Kungs ir parūpējies arī par to, lai šis kontakts tiktu automātiski pārtraukts pat Jēzus draugiem, tiklīdz viņi mēģinātu šo spēku lietot pretēji Jēzus gribai un nodomiem. Tikai tad, kad mēs kaut ko lūdzam pēc Dieva gribas, mums ir izredzes, ka mūs uzklausīs.

Tā ir Tā Kunga griba, lai mēs, kam ar lūgšanas palīdzību ļauts piekļūt šiem pasaulei tik ļoti nepieciešamajiem debesu spēkiem, iedami savu ceļu zemes virsū, tos varētu sniegt uz visām pusēm. Mūsu mazajai dzīvei pēc Tā Kunga nodoma vajadzētu kļūt par klusu, pastāvīgi plūstošu svētības straumi, kas ar lūgšanām un aizlūgšanām izplatītos visā apkaimē.

Un, gluži kā Viņa pirmajiem draugiem, arī mums būtu jāsāk “Jeruzalemē” un tad jāiet aizvien tālāk “līdz pasaules galam”.