Dzīvot dienu kā pēdējo

Vairumam cilvēku, zaudējot iespēju plānot nākotni, nozīmē, ka viņi ir spiesti atgriezties pie dzīves tikai šim mirklim – bezatbildīgi, vieglprātīgi vai ar padevīgu samierināšanos.

Tikai retais ilgu pilns sapņo par labākiem laikiem un cenšas aizmirst tagadni.

Mums abas šīs pieejas šķiet vienlīdz neiespējamas; mums atliek vien tas šaurais – un bieži vien ārkārtīgi grūti atrodamais – ceļš: dzīvot katru dienu tā, it kā tā būtu pēdējā, un tomēr dzīvot ticībā un atbildībā, it kā priekšā būtu liela nākotne.

“Turpmāk atkal pirks šinī zemē namus, tīrumus un vīnadārzus!” sludina Jeremija (Jer.32:15) paradoksālā pretstatā saviem nelaimju pareģojumiem, kas izteikti tieši pirms svētās pilsētas iznīcināšanas.

Tā ir Dieva zīme un apsolījums par jaunu sākumu un lielu nākotni brīdī, kad viss šķiet drūms.

Domāt un rīkoties nākamo paaudžu labā, bet vienlaikus būt gataviem jebkurā dienā aiziet bez bailēm un raizēm – lūk, gars, kādā mums praksē nākas dzīvot.

Nav viegli būt drosmīgiem un uzturēt dzīvu šo garu, taču tas ir vitāli nepieciešams.