Kas patiesi nes mieru?
“Ak, kaut tu šodien būtu sapratusi, kas nes tev mieru. Bet tas vēl ir apslēpts tavām acīm.” (Lk.19:42)
Jēzus uzlūkoja pilsētu. Svētceļnieku grupa bija sasniegusi Olīvkalna kori, un pavērās skats uz svēto pilsētu. Tur atradās templis ar vareniem priekšpagalmiem un nebeidzamām kolonādēm. Apzeltītie tornīši uz jumta vizuļoja saulē, un no sadedzināmo upuru altāra pacēlās dūmi. Šeit bija pielūguši Dāvids un Sālamans, šeit bija pravietojis Jesaja. Tūkstoš gadu Dieva darbs uz zemes bija atradies šīs pilsētas degpunktā.
Taču nu pienāca beigas. Jēzus to zināja. Viņš spēja skatīt romiešu aplenkuma vaļņus un dzirdēt mūru dragājamo ierīču dārdus. Viņš zināja, ka templis tiks sagrauts, aizstāvji kritīs no zobena vai tiks piesisti krustā un izdzīvojušie tiks izklīdināti trimdā. Kādēļ tam vajadzēja tā notikt?
“[..] tādēļ ka tu neapzinājies laiku, kad Dievs tevi apmeklēja.” Dievs ir dzīvais Dievs. Viņš pie mums darbojas. Viņš darbojas pie ikkatras jaunas paaudzes. Neviens nevar dzīvot, balstoties uz tēvu ticību vai gūstot labumu no viņu dievbijības. Mums ikvienam ir jāatgriežas. Mūs sasniedz aicinājums. Nav gana ar to, ka mūsu tēvi reiz atbildēja ar jā. Un nav gana ar to, ka reiz mēs paši to pagātnē izdarījām. Šeit notiek Jēzus svinīgā ierašanās. Viņa Baznīca ir jaunā Jeruzāleme. Mēs esam jaunais Israēls. Vai atzīstam to, kas mums nes mieru?
Apustulis citviet atgādina, ka tik cilvēks “neizrādītos nokavējis”.* Cilvēks var sākt dzīvot, balstoties uz gadiem senu piedošanu un nodeldētiem piedzīvojumiem. Viņš reiz izlauza sev ceļu, nonākdams pie kristīgās pārliecības. Viņš zina, kas ir patiesība un kas – maldu mācība. Bet vai es dzīvoju? Vai es šodien izprotu, kas man nes mieru? Vai es dzirdu, kad Vārds mani iztiesā par jaunaizsāktiem sliktiem paradumiem un nesena laika nevīžību? Vai par kaut ko tādu es runāju savā grēksūdzē? Vai Dieva žēlastība patiešām ir jauna?
Šādi jautājumi mums tiks uzdoti šai nedēļā. Kristus apmeklē savu tautu un savu Baznīcu. Vai viņš raud par mums? Vai viņš ieradīsies lūgšanas namā vai laupītāju midzenī?
* – Šeit ir atsauksme uz Ebr 4:1. Vēstules ebrejiem autors autors Ebr 4:1–13 runā par Dieva mieru, atpūtu jeb atdusu kontekstā ar ticību. Jo Tas Kungs patiesi vēlas cilvēkam caur Jēzu Kristu dot mieru, kura aizsākums ir Dievą atpūta pēc pasaules radīša-nas (pirmais sabats), kas vēlāk turpinās kā iknedēļas sabats Israēla tautā un pēc tam – Kristus Baznīcas iknedēļas dievkalpojumos, kurus atzīmējam svētdienā, pieminot Kunga Kristus augšāmcelšanos. Un tieši neticība Kristum ir cēlonis tam, kāpēc cilvēks neieiet Dieva mierā, Dieva valstībā. Tas ir skaidrs pamudinājums palikt ticībā līdz galam (sal. Atkl 2:10). Turklāt patiesa, sirds dziļumos sakņota piederība Dievam nes un vairo mieru kristieša dzīvē jau šodien.

Ieskaties
Grēku piedošanas pasludinājums
Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs
Patika grēkot
Cilvēku skaits nav izšķirošais
Velna bērns allaž evaņģēlijā meklē savu labumu
Pastarās dienas tuvums jau jaušams