Par Ābrahamam doto atalgojumu

“Un tavos pēcnācējos visas zemes tautas tiks svētītas, tāpēc ka Ābrahams Manai balsij paklausīja un turēja Manus norādījumus un Manas pavēles, Manus likumus un Manu bauslību.” [1.Moz.26:4-5]

Tās ir lielas un brīnišķīgas lietas, un nekad nav par daudz tās atkārtot un likt ļaudīm pie sirds; jo tie ir mierinājuma un mūžīgās dzīvības vārdi, – kā Kristus to bieži un uzcītīgi mācījis saviem mācekļiem, Jņ.14:1: “Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man!” Un 19. pantā: “Es dzīvoju, un jums būs dzīvot!” Arī Jņ.16:33 sacīts: “Pasaulē jums ir bēdas, bet turiet drošu prātu, Es pasauli (un velnu) esmu uzvarējis.”

Bet kā tas noticis? Ar Manu uzvaru, kas nu ir jūsu. Šī ir pati augstākā un nozīmīgākā mācība visos Svētajos Rakstos, proti, mācība par Ābrahamam doto apsolījumu un viņa ticību, ko arī Kristus slavē Jņ.8:56: “Ābrahams kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to.”

Jo šī svētība Ābrahamam nav tikusi dota tālab, lai viņš kļūtu svēts, bet – kad Ābrahams jau bija taisnots ticībā, viņš saņēma šo svētību kā brīnišķīgu atalgojumu. Viņš ir taisns, paklausīgs un svēts. Tā kā viņš ir paklausīgs, tad arī tiek paaugstināts tik ļoti, ka Kristus viņa pēcnācējos top Cilvēks, – kā sacīts Rom.9:5. Tas patiesi ir liels gods, ka no Ābrahama cilts nāk Tas, kurš ir pats Dieva Dēls, kas izposta elli, uzvar nāvi un atnes mūžīgo dzīvību.