:: e – BAZNICA ::

Vai viņš ir kristietis?

Itin kā Mani sūtījis Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī. [Jņ.6:57]

Jaunā cilvēka būtība, kuras dēļ mēs saucamies kristieši, ir tā, ka Kristus ir kļuvis par mūsu sirds dzīvību un nepieciešamību – Kristus, Krustāsistais, Grēku Izpircējs, Glābējs, Draugs pāri visiem draugiem. Tas, ka Glābējs Savā izpirkuma upurī ir mums būtiskākais un dārgākais, liecina, ka mēs patiešām esam kristieši, kas ēduši Dzīvības maizi un vairs neesam izsalkuši, dzēruši Dzīvības ūdeni un vairs neesam izslāpuši.

Apdomājot jaunajai dzīvei raksturīgo un būtisko, kristietis secina: tā ir Kristus pazīšana un vienība ar Viņu, kad Kristus tam kļuvis par dzīves mērķi, par Alfu un Omegu, par pirmo un pēdējo. Kristus ir viņa jaunās dzīves saule, kas ar saviem stariem izgaismo un apstaro visas lietas. Viņš ir centrs, ap ko viss kustas. Atrasts Kristus ir viņa prieks, bet zaudēts Kristus ir viņa bēdas. Īsi sakot: Kristus ir viņa dzīve, un tā ir kristieša atšķirības zīme.

Te īpaši ir jāuzsver divas lietas. Pirmkārt, ka rūpēšanās par draudzību ar Dievu ir kļuvusi par mūsu jauno dabu. Iepriekš mēs bijām diezgan vienaldzīgi pret Dievu un Viņa žēlastību un mums bija tikai pasaulīgas vēlmes un vajadzības: ko ēdīsim? Ko dzersim? Bet tagad mums galvenais jautājums arvien ir: vai esmu Dieva bērns? Vai man ir draudzība ar Dievu? Citiem vārdiem sakot, tā ir jaunā cilvēka dzīvības elpa un sirdspuksti.

Bet ievēro, ka tādai jābūt tavai jaunajai dabai; un tās nav tikai mirklīgas rūpes, bet pastāvīgas rūpes visa mūža garumā. Pirmās un galvenās rūpes ir par Dieva draudzību. Miers, prieks un spēks var būt ļoti mainīgs. Īslaicīgi šķēršļi uz mirkli var novērst tevi no rūpēm par Dieva draudzību. Bet drīz tu atkal pamosties ar vēl lielākām rūpēm. Tas īpaši raksturīgs jaunajam cilvēkam tevī – tam arvien ir šādas rūpes, kas ļoti dziļi to nodarbina. Un šīs garīgās rūpes katrā ziņā nenāk no miesas un asinīm, jo ir pretējas mūsu dabai.

Otra lieta ir tā, ka tavās rūpēs par Dieva žēlastību nekas cits tev netop par mierinājumu kā vien Kristus – Viņa asiņu izpirkums un Viņa Evaņģēlija vārds. Viņā tev ir patvērums, dzīvība, barība un sāts. Tieši par to Kristus runāja visvairāk: “Kas Mani bauda” [Jņ.6:57]. “Kas nāk pie Manis” [Jņ.6:37]. “Ja kas Manus vārdus turēs” [Jņ.8:51]. “Kas Man tic” [Jņ.11:25].

Tie ir spēcīgi, izteiksmīgi Kristus vārdi par pašu galveno: “Kas Mani bauda.” “Es esmu Dzīvības maize. Mana miesa ir patiess ēdiens.” “Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība” [Jņ.6:54]. Šādi vārdi rāda, ka Kristus ir ticīgā cilvēka dzīves nepieciešamība un pats svarīgākais pasaulē.

Tu vari būt labs un garīgs baznīcas cilvēks, bet tas vēl nepierāda, ka esi kristietis. Ievēro Kristus vārdus: “Kas Mani bauda” – Mani –, jo pats svarīgākais ir Kristus, Viņa žēlastība un izpirkums. Arī tas vēl nav patiesas ticības pierādījums, ka tu pielūdz Kristu kā savu Skolotāju un Paraugu. To viegli spēj paveikt arī kristīgs farizejs. Nē, tas ir jautājums par to, vai Kristus vietnieciskā nāve tev kļuvusi par ikdienas vairogu pret grēku. Vienīgi tas raksturo kristieti.

Tieši to Jāņa atklāsmes grāmata piemin kā atšķirības zīmi un dziesmu, kas izceļ apzīmogotos. Jo neviens nevarēja iemācīties šo dziesmu kā vienīgi viņi – un dziesma bija šāda: “Jo Tu tapi nokauts un esi atpircis mūs Dievam ar Savām asinīm” [Atkl.5:9]. Luters to bieži atkārto, izskaidrojot Pāvila Vēstules galatiešiem 4:6, kur viņš apraksta Dieva Gara iemājošanas zīmes mūsu sirdī. Viņš saka:

“Cilvēkam, kas priecīgi klausās, runā un raksta par Kristu, ir jāzina, ka šādas lietas noteikti nenotiek cilvēka paša gribas vai prāta dēļ.”

Jā, tā ir ļoti būtiska un raksturīga jaunā cilvēka pazīme. Un, ja vien šāda pazīme cilvēkā ir atrodama, tad es tūlīt saku: “Viņš ir kristietis!” – tieši tāpat, kā es saku: “Tas ir cilvēks”, kad ieraugu savā priekšā cilvēka ķermeni un dzirdu cilvēka valodu. Arī tad, ja šādam kristietim ir kāda piedauzīga vaina vai slikts ieradums, es saku: “Tā ir problēma, kaite, bet tomēr – viņš ir kristietis.” Jo ir neiespējami, ka cilvēks, kam Kristus ir augstākā nepieciešamība, mierinājums un dzīvība, nav Kristus draugs un kristietis. Tas ir ļoti nozīmīgi!