Līdzcietība kā Dieva aicinājums
“Topiet līdzcietīgi, kā jūsu Tēvs ir līdzcietīgs.” (Lk.6:36)
Bet tas taču ir nepieņemami! Neviens nav tāds kā Dievs, to taču Raksti paši pasaka. Tomēr Jēzus pasaka ne tikai to, ka mums ir jābūt līdzcietīgiem kā Dievam, bet citviet īstenībā arī to, ka mums ir jābūt pilnīgiem, kā mūsu Tēvs ir pilnīgs. Tieši to mēs nespējam!
Un tieši to mums vajadzētu ieskatīt un atzīt. Atzīt to par grēku, par kaut ko nopietnu, liktenīgu un graujošu. Tā taču ir lielā problēma – mūsu nelaime. Mēs esam Dieva radīti un radīti Dievam, taču esam tapuši par tādiem, kuru gadījumā ir izslēgts, ka mēs varētu būt atbilstoši radīšanas nodomam: būt par Dieva tēliem.
Kamēr vien cilvēki vadās pēc tā, ka Dievs nedrīkst pieprasīt neko tādu, ko mēs nevaram izdarīt, viņi neko nav sapratuši par īsto problēmu mūsu attiecībās ar Dievu. Viņi vadās pēc tā, ka mums ir jāizpilda savs pienākums, un pēc tam Dievam it kā jāapņemas mūs pieņemt. Mēs taču esam to pelnījuši. Bet tādā gadījumā Dievs arī nedrīkst pieprasīt vairāk, nekā mēs jaudājam paveikt.
Taču ar Dievu ir nu tā, ka viņš pieprasa taisnīgumu. Un taisnīgums ir viņa paša būtība. Tā ir bezgalīga līdzcietība, mīlestība un šķīstība. Ikkatrs, kurš sāk saprast, kas ir Dievs, zina, ka tas nevar pastāvēt viņa priekšā. Šeit nebūtu nekādas glābšanas un nekādas palīdzības, ja vien Dievs nebūtu paveicis tieši to, ko viņš paveica, sūtot pasaulē Kristu kā Pestītāju un Samierinātāju.
Pieņemt Kristu un viņa taisnību – Pāvils to apzīmē ar jēdzienu “taisnības dāvanas” – nozīmē nonākt laimīgā pasaulē, kur vairs netiek nomērīts ar taisnīguma, bet gan ar mīlestības mēru. Tad cilvēks pārstāj tiesāt citus grēciniekus. Cilvēks pārstāj būt nomodā tādā nozīmē, lai viņš vienmēr iegūtu to, uz ko viņam “ir tiesības”.
Ja cilvēks nedzīvo šai laimīgajā pasaulē, tad viņš pamana gruzīti sava brāļa acī. Viņš ievēro savu līdzcilvēku kļūdas. Cilvēks varbūt grib pavisam draudzīgi izlabot šīs kļūdas. Taču viņš vēl nav sapratis, par ko īstenībā ir runa. Cilvēks to saprot, nonākot saskarē ar Jēzu un gribot viņam līdzināties un sekot viņam. Tad cilvēks pamana baļķi sevis paša acī. Viņš saprot, kāpēc Jēzus izmanto tik drastisku metaforu. Runa ir par kaut ko nedzirdētu: manu grēku un vainu, manu pašlabumu, nešķīstību un mazdūšību, kādas tās rādās, man stāvot Dieva priekšā. Baļķis ir bezcerīgā atšķirība starp mani un Dievu. Par to es runāju no visas sirds, izsūdzot tavā priekšā, ka neesmu mīlējis Dievu pāri visam un savu tuvāko kā sevi pašu.*
* – Baznīcēnu lūgšanā, uzrunājot Dievu, frāze “neesmu mīlējis tevi pāri visam un savu tuvāko kā sevi pasu” ir teksts no pirmā piedāvātā grēksūdzes varianta no astoņiem pieejamajiem, ko iesaka lietot Zviedrijas Baznīcas dievkalpojumā jeb misē.

Ieskaties
Vajāšanu laiki ir kā svētība kristiešiem
Pret viltus apustuļiem
Eņģeļi mums apkārt
Šis grēks nav piedodams
Dieva draugi
Kas ir pestīšana ... pestīšanas būtība