Prieka avots

“Tas Kungs Sāru uzlūkoja, kā Viņš bija teicis .. Ābrahams nosauca savu dēlu, kas viņam bija piedzimis, ko Sāra viņam dzemdēja, par Īzaku.” [1.Moz.21:1, 3]

Mozus šai vietā bagātīgi lieto vārdus un gandrīz katru izteikumu atkārto divas reizes, lai īpaši slavētu svētā tēva Ābrahama lielo prieku, kad viņš iemantojis ne tikai drošu vietu un ķēniņa žēlastību pēc daudzajām lielajām bēdām, ko Ābrahamam nācies pieredzēt, bet šim priekam vēl pievienojas tas, ka Sāra top grūta un dzemdē viņam dēlu, kas ir apsolījuma mantinieks.

Vecāki no sirds priecājas par šādu notikumu arī tad, kad tiem bērni piedzimst dabīgā veidā, bez apsolījuma; vēl daudz vairāk Ābrahams ir priecājies par šo dēlu, kura piedzimšanu viņš bija gaidījis jau tik daudz gadu. Tas, uz ko Ābrahams līdz šim bija cerējis un ticējis, nu piepildās – es varētu sacīt: apsolījums nu tapis par cilvēku un piedzimis.

Cik lielu prieku Ābrahams šai brīdī ir izjutis, to mēs gluži labi varam saprast. Jo tas, kam viņš bija ticējis, bet kas līdz šim bija bijis neredzams un neiespējams, nu kļuva redzams un ļoti iespējams. Tas mums ir rādīts kā piemērs, lai mēs mācītos, ka šajā pasaulē nav īsta, pastāvīga prieka, atskaitot to prieku, ko atnes Vārds, ja mēs tam ticam.