Dzīvošana bailēs no elles?

Kāda drūma doma! Kurš var izbēgt no Dieva dusmām? Vai mēs varam būt droši, ka Dievs mūs pieņēmis Kristū? Galu galā, vai tad arī tagad reizēm nepārņem elles izjūta? Vai patiesi mums ir kāda cerība? Vai mums kā kristiešiem ir jādzīvo bailēs no mūžīgas elles iespējamības?

359. gadā Sirmijas Sinode pievienoja Apustuļu ticības apliecībai trīs latīņu vārdus. Tas tika darīts, lai dotu atbildi uz šiem jautājumiem. Descendit ad inferna – Viņš nokāpa ellē. Gadsimtiem ilgi tika atzīts, ka tā ir mierinājuma un cerības vēsts. Bet ko tad īsti šie vārdi nozīmē?

Kristus ciešanas ellē – mūsu dēļ

Johans Epins, luterāņu mācītājs Hamburgā, 1549. gadā aplūkoja šo jautājumu. Viņš uzskatīja, ka vārdi “Viņš nokāpa ellē” ir veids, kā aprakstīt šausmīgās Kristus ciešanas un nāvi mūsu labā. Viņš rakstīja:

Es ticu, ka Kristus dvēseles noiešana ellē bija daļa no Viņa ciešanām, t.i., cīņām, briesmām, sāpēm un sodiem, kurus Viņš uzņēmās un nesa mūsu dēļ.

Daudzi kristieši vēl aizvien no šī uzskata gūst lielu mierinājumu. Pat Luters, pamatodamies uz Ap.d.2:27, paziņoja, ka sv. Pēteris grib, lai mēs, kristieši, domātu par elli kā “nāves sāpēm, ko juta Kristus, mirdams pie krusta”. Kad Jēzus pie krusta bailēs kliedza: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?” (Mk.15:34), Viņš parādīja, ka bija “Dieva pamests, kā tāds, kurš ir mūžīgi nolemts”. Jēzus nāve atšķīrās no jebkuras citas, lai arī cik šausmīgas, nāves ar to, ka Viņš, kas bija tuvāk Dievam nekā jebkurš cits cilvēks, pieredzēja Dieva pamestības galējos dziļumus. Jēzus bija vismocītākais un visvairāk pamestais no visiem cilvēkiem. Viņa nāve bija īsta elle.

Kristus dala mūsu elli

Šī uzskata piekritēji saka, ka Jēzus izcieta elles un izmisuma dziļumus tādēļ, lai visās šausmās, ko piedzīvojam, pat ja tās ir tikai “pirmais elles loks”, mēs varētu būt droši, ka neesam vieni. Kā teica Luters, “tajā ainā jūsu elle tiek sagrauta un jūs tiekat pārliecināti par savu izredzētību”. Kristus ir pazudušo, vientuļo, izmocīto un ciešanās esošo cilvēku brālis. Viņš ir to pusē un blakus sāpēs. Dievs ir ienācis mūsu ellē. Lai cik zemu es neatrastos, bet Dievs ir bijis vēl zemāk.

Kristus uzvara pār elli – mūsu dēļ

Konkordijas Formula 9. artikulā īpaši nenoraida šo viedokli. Tā jautājumu atstāj atklātu. Bet tiek uzsvērts viens aspekts, ko Epins noraidīja. Konkordijas Formula paziņo, ka mēs varam būt droši par vienu lietu. Kad Kristus devās ellē, Viņš “sagrāva to visiem ticīgajiem un atbrīvoja viņus no nāves un velna varas, un no mūžīgas nolemtības elles žokļos”.

Tā ir Apustuļu ticības apliecības mierinošā vēsts, kad tā apstiprina: “Viņš nokāpa ellē.” Uzvara jau ir gūta mūsu dēļ! Visu, ko Kristus darīja no savas dzimšanas līdz uziešanai debesīs, Viņš darīja mūsu dēļ, lai uzveiktu to, kas varētu mūs atšķirt no Dieva, un lai nestu Dieva dzīvi mums iespējami tuvāk.