Vai dzīve ir gara vai īsa?

Noklausies šo e-publikāciju

Rakstos cilvēka dzīve reizēm tiek aprakstīta kā “dvašas pūsma” un viņa dzīves dienas “kā ēna” (Ps.144:3-4). Šādi vārdi mums māca, ka dzīve ir īsa. Ja reiz tā, tad ir svarīgi padomāt par dzīves jēgu un mērķi, “kamēr ir diena” (Jņ.9:4).

Pūloties padarīt savu mūžu garāku, cilvēki var ļoti maldīties. Daudz ir tādu, kas dzīvojuši ilgu mūžu, taču piepildījuši mazvērtīgām un apšaubāmām lietām. Savukārt citu cilvēku mūžs bijis ļoti īss, taču piepildīts ar vērtīgām lietām, kas šo nedaudzo dienu laikā saņēmušas lielu svētību. To ļoti labi var novērot Jēzus Kristus dzīvē, trīs gadus ilgajā darba posmā kopš dienas, kad Viņš parādījās sabiedrībā pēc klusajiem jaunības gadiem. Rodas jautājums: vai cilvēces vēsturē ir sastopama vēl kāda tik ļoti intensīva un svētīta, tomēr tik īsa dzīve vai darbs? Neviens nav raksturojis Viņa darbus tik precīzi, kā Viņš pats: “Man nākas strādāt Tā darbus, kas Mani sūtījis, kamēr ir diena; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt.” (Jņ.9:4)

Jēgu un nozīmi dzīvei nepiešķir tās ilgums. Šinī sakarībā sastopama vēl kāda tikpat bīstama doma: būt bagātam šinī dzīvē nozīmē būt bagātam ārēji, t.i., būt apveltītam ar naudu, mantu, veiksmi, varu, ietekmi vai slavu. Jēzus noraida šādas idejas: “Uzmanait un sargaities no mantkārības, jo neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas” (Lk.12:15). Dieva valstībā pastāv likums, ka pasaulīgu, ārēju zaudējumu vai neizdevīgu stāvokli kompensē ieguvumi vai priekšrocības garīgās un mūžīgās lietās (Mt.16:24-26). Jo daudz svarīgāk par garu un “veiksmīgu” dzīvi ir “iemantot dzīvību” – reālo, īsto dzīvi. Tas notiek ar tiem, kas “sev izraudzījušies labo daļu” (Lk.10:41-42). Šo cilvēku dzīve ir Kristus (Fil.1:21).

Dzīvība cilvēkam ir uzticēta kā aizdevums, par kuru ir jāatskatās. Taču vienīgi visu zinošajam Dievam pienākas izšķirt, vai konkrētā cilvēka dzīvei jābūt garai vai īsai. Tieši tādēļ ir tik svarīgi “mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam” (Ps.90:12). Daudz svarīgāka par mūsu dzīves garumu ir Dieva žēlastība, kuras dēļ mums piešķirta dzīve un darbs uz šīs zemes (Ps.63:3; 1.Tes.5:24).

No visa augstāk minētā mēs varam secināt, ka tik biežās domas par garu, laimīgu un veiksmīgu dzīvi mēdz būt diezgan neauglīgas. Turpretī, ja dzīve ir dzīve “Kristū”, ticībā, mīlestībā, uzticībā un vēlme ziedot sevi, kā Kristus mums to ir mācījis, tad būtu labi šādi dzīvot ilgi. Bet vai to vēlas cilvēki, kas tiecas pēc “ilgas dzīves”? Turpinot dzīvot savu “ilgo dzīvi”, viņi arvien dziļāk laiž saknes zemē, no kuras viņiem tās kādreiz būs jāvelk ārā. Tādēļ Raksti mūs brīdina: “Brāļi, es saku: [atvēlētais] laiks ir īss” (1.Kor.7:29) “Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt, kurā stundā jūsu Kungs nāk” (Mt.24:42).

Ja pārdomājam, cik īsa ir cilvēka dzīve un Cik ātri skrien laiks, mums rodas atklāts jautājums: kā gan ir iespējams dzīvot mūsdienu pasaulē, laicīgajā sabiedrībā un vienlaicīgi būt drošam par savu vietu mūžīgajā debesu valstībā, būt gatavam jebkurā brīdī atstāt šo pasauli (Fil.1:19-26; 2.Tim.4:6-8)? Šeit nevar līdzēt nekādi konkrēti padomi vai noteikumi. Dažādi padomdevēji un filozofi ir mēģinājuši palīdzēt, lietojot simbolus vai vārdus, kā “Memento mori”, t.i., “Atceries, ka tu mirsi”. Bet ir kāds cits, labāks veids: kristīga ikdienas dzīve strādājot savu dienišķo daļu cilvēku vidū, lietojot Dieva vārdu, lūdzot un slavējot Dievu; tas ir vislabākais veids, kā vienmēr paturēt prātā, ka nozīmētais laiks tuvojas beigām (1. Kor.7:29), “jo mums šeit nav paliekamas pilsētas, bet mēs meklējam nākamo.” (Ebr.13:14).