Labā dzīve

Ja jūs patiešām vēlaties izprast, kas ir pamatā tam, kam kāds cilvēks tic un kas to virza it visā, sākot ar attiecībām un beidzot ar karjeru, dzīvesvietas izvēli un nereti arī to, par ko viņš balso, pavaicājiet viņam, ko viņš uzskata par labu dzīvi.

Tas ir viens no tiem jautājumiem, uz kuriem apzināti vai neapzināti (parasti – otrais variants) atbildi sniedzam mēs visi. Mūsu prātā ir kāds īpašs redzējums, mūsu sirdij ir kāda virzība uz to, kas, mūsuprāt, mums nāks par labu. Uz to, ko mēs uzskatām par dzīvi, kādu ir vērts dzīvot. Iespējams, realitātē mēs šādu dzīvi dzīvojam vai arī nedzīvojam. Iespējams, tā ir tikai sapnis. Bet tā tik un tā tiek dzīvota, vedot mūs noteiktā virzienā, ietekmējot mūsu lēmumus, un tai ir liela nozīme mūsu emocionālajā un garīgajā labklājībā.

Daudziem laba dzīve nozīmē labu lietu pārpilnību: skaista māja, lieli uzkrājumi, daudz rotaļlietu, jaunākās ierīces. Tai raksturīga iegāde un patēriņš, iegūstot un izbaudot tās lietas, kuras, viņuprāt, liks to sirdij atplaukt smaidā. Citiem labu dzīvi definē sasniegumi. Kad es beigšu studijas, kad saņemšu paaugstinājumu amatā, kad iegūšu šo trofeju, kad zaudēšu kilogramus, kad sasniegšu pensijas vecumu, tad beidzot dzīvošu labu dzīvi.

Vēl citiem viss ir atkarīgs no tā, kā viņus redz vai kā pret viņiem izturas citi cilvēki. Dzīve būs laba tad, kad cilvēki beidzot pieņems mani tādu, kāds es esmu, kad mani vecāki ar mani leposies, kad mana sieva uz mani skatīsies ar apbrīnu, kad mans vīrs sāks izrādīt simpātijas pret mani, kad cilvēki neuzskatīs mani par neglītu vai resnu, par invalīdu, nabadzīgu vai depresīvu cilvēku. Viņiem laba dzīve spoguļojas vienīgi citu cilvēku acīs. Viņu uzskatos par manu vērtību un pieņemamību.

Un mēs varētu turpināt. Katram ir kāds kritēriju kopums, pēc kura viņš definē dzīvi, kādu ir vērts dzīvot. Labu dzīvi. Svētīgu dzīvi.

Tomēr reti kad jūs sastapsiet kādu, kurš sacīs, ka labā dzīve sākas ar nāvi. Nomiršana nozīmētu labās dzīves beigas, vai ne? Tikai ne ticīgajiem. Tas ir tās vienīgais iespējamais pirmsākums. Ja vispirms netiek piedzīvota nāve, tad nav iespējams dzīvot to labo dzīvi, kādu mūsu Kungs vēlas, lai mēs dzīvotu. Dieva labā dzīve sākas ar mūsu nāvi.

Apdomājiet, cik tas ir nenormāli! Gandrīz katrā situācijā, kad vēlamies panākt pārmaiņas sevī, ko mēs darām? Mēs sākam ar to, kas mums jau ir, un būvējam uz tā. Ja sveru 160 kg un, uzkāpjot vienu stāvu augstāk, man jau ir sarkana seja, es varu iegādāties sporta kluba abonementu un nolīgt treneri. Viņa mani uzliks uz skrejceliņa, liks man pumpēt iekšā dzelzi un ēst vairāk salātu, bet mazāk šokolādes kūku. Laika gaitā es varēšu atbrīvoties no liekajiem kilogramiem, uzaudzēt muskuļus un uzlabot savu elpošanu. Mana trenere sāk ar manu ķermeni, lai cik nevesels tas arī nebūtu, un pamazām vingrina to, līdz tas ir formā.

Vai arī, ja man trūkst izglītības, es varu iestāties koledžā, apmeklēt bibliotēku un konferences. Pakāpeniski es uzkrāšu zināšanas, paaugstināšu savu IQ koeficientu, palielināšu savu vārdu krājumu. Es uzasināšu to prātu, kas man jau ir. Neatkarīgi no tā, vai es gribētu panākt pozitīvas pārmaiņas savā veselībā, laulībā, finansēs, darba sniegumā vai publiskās uzstāšanās jomā, es strādāšu ar to, kas man jau ir. Ja veltīšu pietiekami daudz laika, pūļu, līdzekļu un neatlaidības, es varēšu kļūt par labāku uzņēmēju, dzīvesbiedru, sportistu vai studentu, kāds vēlos būt. Ceļš uz priekšu sākas tur, kur es jau esmu.

Un ir arī Dieva darba stils. Kad pie mums Savu roku pieliek Jēzus, Viņš visu dara otrādi. Viņš nesāk tur, kur mēs jau esam. Viņš nestrādā ar to, kas mums jau ir. Viņš nevērtē mūs, nediagnosticē mūsu stiprās un vājās puses un neīsteno pašpilnveidošanās programmu. Patiesībā tas, ko mēs uzskatām par savu stipro pusi, pēc Viņa domām, bieži vien ir nopietnāka nepilnība nekā mūsu vājā puse, jo tā vairo pārliecību par sevi.

Tā vietā Kristus vienmēr izvēlas kodolkaru – Viņš mūs nonāvē. Vai, precīzāk noformulējot, Viņš mūs nonāvē, uzvelkot augšā pie krusta, kur atrodas Viņš pats. Mēs nomirstam līdz ar Jēzu. Līdz ar Viņu noasiņojam. Kopā ar Viņu tiekam aprakti un pēc tam ar Viņu kopā augšāmcelti. Dievs nav ieinteresēts mūsu uzlabošanā; Viņa misija ir mūs darīt par mirušiem. Pie krusta līdz ar Jēzu mirušiem saviem nepareizajiem mērķiem, saviem savtīgajiem sapņiem, savam egocentriskajam Visumam. Labās dzīves pirmsākums ir tikt krustāsistam līdz ar Jēzu. Jo, lai mēs būtu spējīgi pa īstam dzīvot, mums vispirms pa īstam jānomirst “atdzīvei” un “nedzīvei”, kādu dzīvojām, būdami šķirti no Viņa.

Tādējādi labā dzīve ir Lielās piektdienas dzīve. Šajā dienā Dievs pats apgrieza pasauli ačgārni, to, kas izskatījās pēc neveiksmes, vēršot pestīšanas uzvarā visu labā. Kamēr ikviens skatījās un ņirgājās par šo asiņaino, kailo, ar nāvessodu sodīto noziedznieku, nodēvējot viņu par pilnīgu neveiksminieku, Dievs zināja, ko dara. Viņš Savu gudrību izlēma paslēpt zem muļķības aizsega. Viņš valdīja pār valstību, kuru neredzīgās cilvēka acis redzēja – un vienmēr redzēs – kā vērienīgu neveiksmi.

Un šajā muļķīgajā, neveiksmīgajā valstībā Viņš mūs ienes Savā miesā, tāpat kā mūsu miesā mājo Viņš pats. “Bet nu nedzīvoju es,” saka kristietis, “bet manī dzīvo Kristus” (Gal.2:20), jo es jau esmu izceļojis no nāves un ticis Viņā augšāmcelts. Nu nestrādāju un neatpūšos es, bet manī strādā un atpūšas Kristus. Nu nemīlu un neticu es, bet manī mīl un tic Kristus. Nu vairs tas neesmu es, kurš ir vīrs un tēvs, sieva un māte, policists vai skolotājs, mācītājs vai pilots, bet tas ir Kristus manī. Nu mūs definē mūsu vienība ar Kristu, pateicoties mūsu kopīgai nāvei un kopīgai augšāmcelšanai līdz ar Viņu. Tas ir tas, kas mēs esam. Tā mūs redz mūsu Tēvs. Un tā mums pašiem sevi ieraudzīt palīdz Gars.

Ja esam tik nesaraujami vienoti ar šādu nesaprastu glābēju, tad būsim arī nesaprasti mācekļi. Daudzi (visticamāk, vairums) uzskatīs, ka mūsu labās dzīves apliecinājums nav loģisks. Patiesībā, lai gan viņi to, iespējams, nekad mums nepateiks acīs, viņi domās, ka mūsu dzīves izvēles ir diezgan muļķīgas, atpalikušas un pat aizvainojošas. Un es nerunāju tikai par slavenībām medijos, kas aizstāv sekulāras ideoloģijas, bet arī par kolēģiem, kaimiņiem un tiem, ar ko mums ir kopīgs uzvārds. Jēzus kalpošanas sākumā Viņa paša ģimene domāja, ka Viņš ir sagājis sviestā. Viņi mēģināja Viņu notvert un ar varu vest uz mājām, jo Viņš acīmredzami bija “bez prāta” (Mk.3:21). Reliģiskie lielmaņi paaugstināja prasības, apsūdzot Jēzu par to, ka Viņam galvā mājo dēmons. “Viņam ir Belcebuls,” viņi apgalvoja (Mk.3:22).

Citiem vārdiem sakot, sekošana Jēzum bieži vien ir vientuļš ceļš. Tas nekādā gadījumā nav ceļš, ko izvēlēsies vairākums cilvēku. Taču Kristus nekad nav apgalvojis, ka tas tāds būtu. “Ieeita pa šaurajiem vārtiem,” Viņš teica, “jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet” (Mt.7:13–14).

Bet, ieejot pa šaurajiem vārtiem un ejot šo grūto ceļu, mēs atrodam Dzīvību. Dzīvību ar lielo burtu. Mēs atrodam To, kurš ir “ceļš, patiesība un dzīvība“ (Jņ.14:6). Vai, pareizāk sakot, Viņš atrod mūs. Viņš mūs uzmeklē, uzceļ plecos un nes uz Sava Tēva valstību. Patiesi, vārti, kas ved uz dzīvību, ir tik šauri, ka tiem izspraukties cauri spēj tikai viens cilvēks – Jēzus. Vienīgais veids, kā mēs varam pa tiem iekļūt, ir uz Viņa pleciem. Gluži kā gans uz saviem pleciem mājās nesa pazudušo jēru, visu ceļu priecādamies, tā arī Jēzus visu ceļu smaida un smejas, nesot mājup pie Tēva mūs, kas sēžam Viņam plecos, apķērušies Viņam ap kaklu.

Viņš mūs nes mājās. Viņš mūs izglābj no trivialitātes karnevāliem, kuros mēs tērējam savu laiku, dzenoties pakaļ bezjēdzīgiem sapņiem. Viņš atbrīvo mūs no mantas krāšanas labirintiem, kas dara nabadzīgu mūsu dvēseli. Viņš atbrīvo mūs no vergošanas emocionālismam, radikālajam individuālismam un visdažādākajām egocentriskā amerikāņu sapņa versijām. Un Viņš atklāj labāku ceļu, vienīgo labo ceļu. Ceļu, kurš patiesībā ir saskaņā ar to, ko nozīmē būt cilvēkam – būt Dieva dēlam vai meitai, līdzcilvēku brālim vai māsai, zemišķai radībai, kura vienlaikus nes arī sava Radītāja tēlu un līdzību.

Jēzū mūsu pasaule tiek apgriezta ačgārni. Taču sev par milzīgu pārsteigumu mēs atklājam, ka ačgārni atrasties Viņā nozīmē stāvēt pareizi. Tas, ko sākumā uzskatījām par nāvi, patiesībā ir dzīvība, un tas, ko uzskatījām par dzīvību, patiesībā ir nāve. Tas, ko norakstījām kā nevēlamas neveiksmes, ir panākumi, bet tas, ko uzskatījām par panākumiem, realitātē, kā izrādās, ir neveiksmes.