Kristus nāve bija absolūti nepieciešama

“Un, tos divpadsmit pie Sevis ņēmis, Viņš tiem sacīja: “Redzi, mēs noejam uz Jeruzālemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu.” (Lk.18:31)

Tas, ka Kristum bija jācieš un jāmirst, ir skaidrs no tā, ka Dievs to iepriekš bija pasludinājis caur Vecās Derības praviešiem. Turklāt, kā liecina šodienas Rakstu vieta, Kristus nāve bija absolūti nepieciešama pasaules atpestīšanai. Bet kāpēc Jēzus šeit Sevi dēvē par “Cilvēka Dēlu”? Tas nozīmē, ka viņš nepārprotami vēlas norādīt uz sievietes Pēcnācēju, kas tika apsolīts grēkā kritušajam cilvēkam Ēdenes dārzā. Šis Pēcnācējs sadragās galvu čūskai, kas ar indīgu dzeloni papēdī citādi Viņu nogalinātu. Turklāt Kristus vēlējās, lai mācekļi atcerētos pravieša vārdus, kurš pasludināja, ka grēkā kritušajai cilvēcei piedzims bērns, Dēls, kas tiks “ievainots mūsu pārkāpumu dēļ” un “satriekts mūsu grēku dēļ” (Jes.53:5). Šī Dēla dzīvība tiks atdota kā upuris par grēku. Jēzus Sevi dēvēja par Cilvēka Dēlu, lai uzsvērtu Savas nāves nepieciešamību pasaules atpestīšanai, kā to bija pravietojuši pravieši.

Lai mēs varētu izvairīties no kļūdām, pārdomājot visu iepriekšminēto, aplūkosim dažādos Kunga ciešanu un augšāmcelšanās aprakstus. Kad Kristus sāka Savas garīgās ciešanas Ģetzemanes dārzā, Viņš tur teica: “Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, lai šis biķeris iet Man garām.” (Mt.26:39) Bet neizsakāmo ciešanu biķeris Viņam negāja garām; Viņam tas bija jāiztukšo. Dieva atbilde uz Kristus lūgšanu būtībā bija: “Nē, Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts, tas nav iespējams, lai pasaule tiktu atpestīta.” Kad drīz pēc tam Pēteris vicināja savu zobenu, lai glābtu Kristu no miesīgajām ciešanām, kas stāvēja Viņa priekšā, Jēzus viņam sacīja: “Vai tu domā, ka Es nevarētu lūgt Savu Tēvu un Viņš Man nesūtītu tūlīt vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu? Bet kā tad Raksti lai piepildītos? Jo tam tā būs notikt.” (Mt.26:53-54) Un vēlāk, kad Kristus bija augšāmcēlies no miroņiem, ceļā uz Emausu Viņš teica mācekļiem, kuri joprojām nespēja samierināties ar Viņa ciešanām: “Ak, jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši! Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā?” (Lk.24:25-26)

Pat Kristus ienaidniekiem bija jāpakļaujas dievišķajai gribai. Viņi nekādā gadījumā negribēja nogalināt Jēzu Pashā laikā, kad tik daudz cilvēku bija sapulcējušies Jeruzālemē, “lai neceļas tautā dumpis” (Mk.14:2). Bet Dieva stunda, pasaules pestīšanas stunda, bija pienākusi, un Dieva dusmu negaisa mākoņi jau bija gatavi gāzties pār Kristu, kas bija uzņēmies pasaules grēku nastu uz sevis.

Tā ir ārkārtīgi svarīga patiesība, ka Kristus ciešanas un nāve bija absolūti nepieciešamas mūsu pestīšanai. No tā mēs redzam, ka Dievs nebūt nav tikai mīļš un iejūtīgs Tēvs, kā domā lielākā daļa cilvēku. Nē, Viņš ir svēta un taisnīga būtne. Viņš ienīst grēku, un Viņa dusmas deg pret to. Ja Kristus, Dieva Dēls, nebūtu vēlējies uz Sevis uzņemties visus cilvēku grēkus un izpirkt tos ar Savām neizsakāmajām ciešanām un mokošo nāvi, Dievs nedz varētu, nedz arī būtu spējis glābt cilvēkus.

Šeit mēs arī redzam, cik muļķīgi ir domāt, ka cilvēki var cerēt uz Dieva žēlastību, vienlaikus turpinot pieķerties atklātam vai slepenam grēkam. Šādi cilvēki padara Dievu par velnu. Jo tieši velns, nevis svētais Dievs, nepievērš uzmanību grēkam. Tāpēc ikviens, kam ir skaidri un pārliecinoši parādīts, ka kāda viņa rīcība ir grēks, bet, kurš tomēr atsakās atlaist šo grēku un kurš mierina sevi ar domu, ka uz viņu attiecas Dieva lielā žēlastība, patiesībā grēko pret žēlastību, mīda kājām Dieva Dēlu, kurš asiņoja par viņa grēkiem, tāds uzskata derības asinis par nešķīstām un apvaino žēlastības Garu. Viņu sagaida tiesa un uguns, kas aprīs Dieva ienaidniekus.