Par uzturēšanu un pieaugšanu pazemībā

Visuspēcīgais un žēlsirdīgais Dievs, Savā bardzībā nīsti Tu ikvienu augstprātību! Dod, ka es varu būt mīlestības roze, un ļauj, ka varu kļūt pazemības vijolīte! Lai ar mīlestības darbiem varu izplatīt labu smaržu un ar pazemīgu sirdi – sevi uzlūkot!

Kas gan esmu es Tavā priekšā, ak, Kungs?

Vien putekļi un pīšļi, ēna un niecība. Un tā kā esmu vien niecība acīs Tavās, dod, ka varu būt niecība arī pats savās acīs!

Apspied manas sirds iedzimto uzpūtību, lai varu saņemt debesu žēlastības valgmi! Tavas žēlastības straumes neplūst augšup uz kalniem, kas slējušies lepni, bet tās plūst lejup uz pazemīgas sirds ielejām, kas bēdu nospiestas.

Manī pašā nav it nekā cita, kā vien vājības un netaisnība. Un it viss, kas manī ir labs, tas nāk no Tavas labestības avota. Tāpēc ne ar ko labu sevī es nevaru lielīties, jo nekas no tā visa nav manis paša!

Jo augstākas ir manas domas par Tevi, jo necienīgākas ir manas jūtas pret sevi.

Ak, labestīgais Kungs! Nekad un nemūžam jel nepieļauj, ka Tavu labumu dēļ es kļūstu iedomīgs un Tavu svētību dēļ nicinu citus! Savu labestības dāvanu bagātības Tu manas sirds šķirstiņā esi noglabājis, tādas un tik daudz, cik pats Tu esi vēlējis. Nemūžam, Kungs, jel nepieļauj, ka pats saviem nopelniem es pierakstu tās vai pats savam cienīgumam pieskaitu tās!

Ar Savu Garu manā sirdī Tu iededzis esi dievbijības un mīlestības uguni. Es lūdzu Tevi, dod, ka to spēju es apslēpt ar savas pazemības pelniem!

Cik niecīgs ir gods, ar ko cilvēks cilvēku godā! Cik niecīga ir slava, ar ko cilvēks cilvēku rotā!

Ak, lielais Radītāj! Kurš Tev ir liels, tas ir patiesi liels. Kurš Tev ir tīkams, tas ir patiesi tīkams. Bet Tev ir tīkams tas, kurš pats sev nav tīkams!

Tu esi manas dzīvības dzīvība, Tu – manas dvēseles dvēsele. Tāpēc dzīvību savu un dvēseli es nododu rokās Tavās un ar sirdi pazemīgu es cieši tveros pie Tevis.

Tava augstība lai uzlūko manu zemību, Tava godība lai uzlūko manu niecību! [Ps.113:5-6]

Kāpēc tik ļoti kāroju es pēc pasaules goda? Tā ir pilna nešķīstības un soda! Kāpēc gan esmu tik lielīgs? Es taču esmu viscaur grēcīgs!

Lai manu sirdi caurdur svētā bijība, ka nepārņem to garīgās uzpūtības slimība!

Manu neskaitāmo grēku daudzums lai vienmēr paliek manu acu priekšā! Mani labie darbi, lai kādi tie būtu, nekad lai nepaliek manā atmiņā!

Drīzāk lai skumdina mani atmiņas par maniem grēkiem, nekā priecājos par saviem labajiem darbiem, jo tie visi ir nešķīsti un nepilnīgi.

Vienīgi Tevī es priecājos, un par Tevi es lielos, jo Tu esi mans prieks un Tu mans gods mūžīgi!

Āmen.