Privilēģija būt par Dieva draugu

Kad Jānis Kristītājs piedzima un tika apgraizīts, viņa tēvs Caharija pravietiskā līksmē dziedāja par To Kungu, Israēla Dievu, kas gatavo mums pestīšanu no mūsu ienaidnieku rokas un no visu to rokām, kas mūs ienīst, – kā Viņš runājis ar Savu svēto praviešu muti no senseniem laikiem utt. (Lk.1:67–79)

Tomēr Caharija dēlam, Jānim Kristītājam, dzīve bija jābeidz Hēroda cietumā, kur viņš ilgu laiku bija ieslodzīts zem cietuma velvēm tā, it kā Dievs un Viņa eņģeļi būtu to aizmirsuši, beidzot viņam tika nocirsta galva un uzlikta uz paplātes (Mt.14:1–11)! Un tajā pašā laikā Kristus staigāja brīvs ārpus cietuma, mierināja un pārliecināja mācekļus, ka neviens, kas no sievām dzimis, nav lielāks par Jāni (Lk.7:16–28).

Vai tas neizskatās aplami un ķecerīgi? Kur bija palicis Israēla Dievs un Viņa apsolījumi, kas doti ar svēto praviešu muti, ko tā teica un cildināja Caharija? Ja šie apsolījumi runāja tikai par garīgiem ienaidniekiem, velnu, grēku un nāvi, tad – cik gan daudzi to saprata? Pat Israēla dievbijīgās dvēseles šos solījumus parasti attiecināja uz šīszemes miesīgajiem ienaidniekiem – un kā gan tas viss izskatījās viņu acīs? Un kā ar daudzajiem solījumiem par palīdzību pret ārējiem ienaidniekiem – vai tie top piepildīti? Ja Dievs tā nekad nerīkotos, šie vārdi nekad nepiepildītos, kā sacīts: Dievs savējos vada brīnumaini. Taču šajos vārdos mums jāmācās kaut kas nopietnāks. Ievērojiet, ka no Jesajas grāmatas 9.nodaļas sešiem tituliem, kādos nosaukts Kristus, pirmais ir “Brīnums” (Jes.9:5).

Arī mums visiem jāpiedzīvo pārbaudījumi, kad Dievs, šķiet, nepilda Savus vārdus un solījumus, kad lūdzam un nesaņemam. Tomēr Dievs allaž sola lūgšanu paklausīšanu. Tāpēc, nonākdams garīgā postā un miesīgā vajadzībā, es vēlos turēt Dievu pie vārda, sirsnīgi lūdzu Viņa palīdzību, saucu ilgi un kaismīgi, tomēr ļaunums diemžēl kļūst arvien ļaunāks. Tad es vaicāju: kur ir Tas Kungs, kas sola atbildēt lūgšanas? Tā daudzi ticīgie klūp un krīt tumšās šaubās par Dieva vārdiem un pat par Dieva esamību. – Taču paliec klusa, tu, nabaga sirds! Tas Kungs ir runājis arī tā: “Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi” (Jņ.13:7). Tāpat Tas Kungs ir sacījis, ka nevis mēs, bet vienīgi Viņš zina, kas mums vajadzīgs un lietderīgs, un tādēļ Viņš mums ir mācījis lūgt: “..Ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!” (Lk.22:42). Tāpēc mums nevajag pašsaprotami iedomāties, ka katra mūsu lūgšana atbilst Dieva gribai – arī ja tas ir kāds garīgs labums.

Reiz Pāvils lūdza pēc atsvabināšanas no sātana eņģeļa, un pēc trīsreizējas nopietnas un sirsnīgas lūgšanas viņš saņēma atteikumu. Vēlāk viņš saprata un guva mācību, ka vājums viņam ir tikpat noderīgs kā spēks (2.Kor.12:7–10). Dieva griba ir daudz labāka par mūsu labo gribu. – Cik gan daudzi kristieši nav nākuši pie secinājuma, ka no visām Dieva dotās žēlastības norisēm nekas nav bijis svētīgāks un veselīgāks par to, ko pats cilvēks reiz uzskatījis par savu vislielāko ļaunumu. “Kas ir gudrs, lai visu to saprastu, un saprātīgs, lai visu to atzītu? – “Tā Kunga ceļi ir taisni, un taisnie staigā pa tiem, bet pārkāpēji tajos klūp”” (Hoz.14:10).

Tev ir dota dāvana un privilēģija būt par Dieva draugu – kaut arī tu neiegūsti visu, pēc kā lūdz. Mozus bija uzticams Tā Kunga kalps, ar kuru Dievs runāja tā, kā vien cilvēks var runāt ar savu draugu. Taču Mozus reiz lūdza pēc īpašas žēlastības – ieiet apsolītajā zemē un redzēt labos kalnus un Libanonu, tomēr to nesaņēma. Nē, Kungs šai lūgšanai deva atbildi, lai vairs par to nerunā. Tomēr par spīti visam Mozus bija un palika Dieva draugs!

Paturi prātā šos piemērus: Dieva mīļotos kalpus un cilvēkus, kuru dēļ Viņš kādreiz pasaudzēja pat veselu tautu. Arī viņi, lūdzot sev kādu lietu, mēdza saņemt atteikumu, un tomēr Dievs tiem palika joprojām laipnais un uzticamais draugs! Mozum nebija atļauts ieiet labajā, apsolītajā zemē, bet tā vietā viņam tika dāvāta privilēģija doties uz debesu Kānaānu – viņš nomira un Dievs viņu apglabāja (5.Moz.4:5-6). Tādu pašu laimīgu apmaiņu sev guva arī Jānis Kristītājs.