Kristus stāv pie durvīm un klauvē

“Kungs ir tuvu!” (Fil.4:5)

Šodien ir ceturtā un beidzamā svētdiena Adventa laikā. Ziemassvētki ir durvju priekšā. Dziļākā nozīme tam ir šī: Kristus stāv pie durvīm un klauvē. Mēs sākam to saprast, ieklausoties pravietiskajā vēstī tā, kā mēs līdz šim to esam darījuši trīs nedēļas. Tas, ko Dievs darījis pagātnē, attiecas arī uz mums. Tas nav vienkārši kas tāds, kas ir noticis. Tas ir kas tāds, kas vienmēr notiek no jauna. Jēzus joprojām ienāk pasaulē un dodas cauri mūsu zemei. Viņš to dara tieši tai vārdā, kas runā par viņa atnākšanu pirms diviem tūkstošiem gadu.

Evaņģēlijs ir veidols, kādā Kristus kļūst redzams. Vārdi ir kļuvuši par prieka vēsts nesēja soļiem, nesot mūsu Kungu pāri kalniem. Jautājums nav tikai par stāstu, par daļu no senās vēstures, ar ko var iepazīties un pēc tam būt par to informētam, bet gan par daļu no tagadnes vēstures, no kā tāda, kas notiek ar mani, proti, jautājums ir par notikumu gaitu, kas noris šeit un tagad. Tas tiek sacīts visā nopietnībā, ka Kristus nāk pie mums, ka viņš nāk tieši tagad, kad mēs svinam viņa dzimšanas svētkus un atzīmējam Ziemassvētkus.

“Kungs ir tuvu!” Bērni skaita dienas līdz Ziemassvētkiem. Arī mēs esam bērni. Taču lielais Ziemassvētku vakars, pēc kura mēs ilgojamies, ir tā lielā diena, kad Kristus nāks – nevis apslēpts savā vārdā, bet gan atklāts savā godībā. Tā var būt, ka mēs redzēsim šo dienu, kamēr joprojām esam šeit, tieši ar tām acīm, ar kurām šogad redzam svecītēm izrotāto Ziemassvētku eglīti Ziemassvētku dievkalpojumā. Var būt arī tā, ka mēs to varēsim redzēt, kad pamodīsimies no nāves miega. Mēs pēc tā ilgojamies. Nākotne vienmēr ir neskaidra. Mēs nezinām, kas nāks. Bet mēs zinām, kurš nāks. “Kungs ir tuvu! Redzi, tavs ķēniņš pie tevis nāk, viņš ir taisns un glābējs [..]”