Krāšņa un brīnumaina celtne

“”Rahabu un Bābeli Es pieskaitu zemēm, kas Mani atzīst, arī Filistiju, Tiru un Etiopiju,– ikvienu, kas tur ir dzimis.” Bet par Ciānu var sacīt: “Ikvienam cilvēkam tur ir dzimtene, un pats Visuaugstākais to nostiprina.” Tas Kungs skaita, kad Viņš pieraksta tautas: “Šis ir tur dzimis.” Kā dziedātāji, tā dejotāji dzied par Tevi: “Visi mani avoti ir Tevī!”” (Ps.87:4-7)

Spriežot pēc ārējā izskata, Baznīca vienmēr ir bijusi tikai mazs pulciņš. Plūdu dienās to veidoja tikai astoņas dvēseles. Pravieša Elijas laikā tā kļuva tik nemanāma, ka Elija iedomājās, ka ir vienīgais atlikušais. Kad Kungs Kristus staigāja pa zemi un pulcināja Savu Baznīcu, Viņš to sauca par “mazo ganāmo pulciņu”. Citreiz Viņš teica: “Jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.” (Mt.7:13-14)

Pasaule vienmēr ir nicinoši attiekusies pret Baznīcas mazo izmēru. Tā saka: “Kā tikai šiem nedaudzajiem var būt patiesība, kā var būt, ka tikai viņi iet pa pareizo ceļu un tikai viņi tiek izglābti? Kā gan pasaule varēja būt radīta tikai šiem nedaudzajiem, lai tikai viņi būtu izredzētie?” Daudzi par to bija neapmierināti jau tajā laikā, kad tika rakstīts šodienas psalms.

Mūsu teksts pievēršas šim klupšanas akmenim. Psalmists būtībā saka: “Dieva pilsēta, kuras godību es slavēju, vienmēr var šķist maza. Bet gara acīm es redzu ko citu, jo nākotnē, es redzu milzīgu pulku. Visas zemes, kas tagad ir aizvērušas savus vārtus Jehovas vārdam – gan gudrību meklējošā Ēģipte, gan varenā Bābele, gan sarūgtinātā Filistija, gan bagātā Tira, gan tālā Āfrika – es redzu tās visas, to vārtus atveramies Tam Kungam, un tos kļūstam par Ciānas pilsoņiem, un Dieva Baznīca plūst kā milzīga pārplūdusi upe līdz pasaules galam.” (skat. Ps. 87:4-7)

Un lūk! Tas, ko mūsu teksts reiz pravietoja laikā, kad neviens cilvēka gars to nevarēja paredzēt, šodien ir pilnībā un mirdzošā godībā piepildījies. Pēc Kristus pavēles divpadsmit apustuļi un viņu pēcteči devās pa visu pasauli un sludināja Evaņģēliju miljoniem un miljoniem cilvēku, kas ir kļuvuši par Baznīcas locekļiem.

Kāds jautās: “Vai šis izaugsmes spēcīgās straumes izvirdums reiz neizbeigsies? Vai Baznīca nekļūs mazāka?” Šajās pēdējās, nemierīgajās pasaules dienās var šķist, ka Baznīca ir izžuvusi kā upe tuksnesī. Taču, ja mēs to pareizi apdomājam, mums jāatzīst, ka Baznīca pat šodien ar katru dienu kļūst arvien lielāka. Jo Baznīca nav zemes valstība, bet gan Debesu valstība; to neierobežo ne laiks, ne vieta. Baznīca, kas joprojām cīnās uz zemes un jau triumfē Debesīs, sastāv no visiem ticīgajiem, kuru skaits ir milzum liels. Baznīcas pirmie locekļi bija Ādams un Ieva, un tās pēdējais loceklis būs pēdējais cilvēks, kas Pastarajā dienā kļūs par ticīgo. Baznīca ir svētceļnieku pulks, kura daļa joprojām dzīvo šai pasaulē, bet daļa jau ir sasniegusi savu mērķi – Debesu dzimteni. Pat nāvē Baznīca nezaudē savus locekļus. Līdz ar nāvi katrs Baznīcas loceklis tiek atzīts par tādu, kurš vairs nevar nokļūt mūžīgajā pazušanā.

Tātad velti Baznīcas ienaidnieki priecājas par tās šķietamo sarukšanu; velti tās draugi baidās, jo šķiet, ka tās locekļu skaits iet mazumā. Nekad agrāk Baznīcā nav bijis tik liels pulks kā mūsdienās. Kas gan var saskaitīt zvaigznes debesīs? Tāpat ir ar Baznīcas locekļu skaitu mūsdienās. Visi pirmās pasaules patriarhi, visi pravieši pirms Kristus, visi apustuļi un mocekļi – īsi sakot, visi, kas dzīvoja un nomira ticībā Vecās un Jaunās Derības laikā – joprojām pieder Baznīcai, tāpat kā mēs. Baznīcas būvniecība nav beigusies. Katru dienu Baznīcā tiek ievestas arvien jaunas dvēseles caur sludināšanu un Kristību. Un tā tas turpināsies līdz pat Pastarajai dienai, kad piedzims pēdējie izredzētie. Kā saka Tas Kungs, daudzi nāks no austrumiem un no rietumiem un sēdēs kopā ar Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu Debesu valstībā.

Ak, cik gan krāšņa un brīnumaina celtne ir Baznīca! Tā šķiet ļoti maza, bet tajā ir neaprakstāmi liels pulks cilvēku.