Iesakņoties dievišķā Vārda tīrajā mācībā

Tad mēs vairs nebūsim mazgadīgi bērni, kas cilvēku viltus spēlē, viņu viltīgas rīcības piekrāpti, tiek šurpu turpu svaidīti, padodamies katram mācības vējam.” (Ef.4:14)

Plašas zināšanas nav priekšnoteikums pestīšanai. Ikviens, kurš zina, ka, tamdēļ ka viņš ir grēcinieks, viņam ir nepieciešama žēlastība un kas tic Kristum kā savam Glābējam, tam ir pietiekamas zināšanas, lai viņš tiktu glābts. Bērnam, kurš zina tikai to, ka viņš ir grēcīgs un kurš apliecina: “Jēzus, Tavas asinis un Tava taisnība ir mans skaistums un mans godības tērps,” ir tikpat liela glābjošā ticība kā jebkuram citam kristietim. Tam, kurš izprot kaut vai tikai dievišķā Vārda pamatlietas, var būt ticība, kas uzvar pasauli, un viņš var būt Dieva dārgākais bērns, savukārt, tas, kuram ir lielas zināšanas, paliek bez ticības un ir elles bērns. Zināšanas dara uzpūtīgu, bet tikai ticība glābj.

Tomēr mēs ļoti maldītos, ja no tā secinātu, ka pamatīgas patiesības zināšanas nav nepieciešamas. Kad cilvēks nonāk pie ticības, vienmēr pastāv risks, ka viņš var zaudēt gan dvēseli, gan pestīšanu. Līdzās Dieva glābjošajai žēlastībai kārtīgas patiesības zināšanas ir vienīgais drošais līdzeklis, kā izvairīties no viltus skolotāju maldināšanas briesmām. Bēdas tiem, kuru kristietība aprobežojas tikai ar pastāvīgu baznīcas apmeklēšanu un citām reliģiskām aktivitātēm vai ilgstošas ​​intereses izjušanas par reliģiju, neiegūstot skaidras zināšanas par pareizo mācību. Mūsu tekstā teikts, ka tie ir “mazgadīgi bērni, kas cilvēku viltus spēlē, viņu viltīgas rīcības piekrāpti, tiek šurpu turpu svaidīti, padodamies katram mācības vējam” (Ef.4:14).

Cilvēkiem ir jāuzmanās, jo lietas, kas tikai izskatās, kā gudrība, svētums, mīlestība un darbi, tik vien kā šo lietu izskats, ko sektas var piedāvāt, apvienojumā ar to tempļu krāšņumu un pielūgsmes šarmu un dedzību, var radīt gandrīz neatvairāmu iespaidu uz dvēselēm, kurām trūkst pamatīgu zināšanu. Kad viņus sagrābj krāpnieks velns, viņi var iedomāties, ka viņos ir uzaususi patiesā gaisma, lai gan patiesībā mazā gaisma, kas pirms tam dega viņos, tagad ir nodzēsta. Viņi domā, ka ir atklājuši patiesību, bet patiesībā ir zaudējuši tikai tās nelielās zināšanas par patiesību, kas viņiem bija. Viņi domā, ka ir piedzīvojuši patiesas atdzimšanas brīnumu, bet viņu vājā ticības dzīvība, kas bija viņos, acumirklī ir nozagta no viņu sirds. Viņi domā, ka tagad stāv uz stingra pestīšanas pamata, bet patiesībā krāpnieks velns viņus nemanāmi ir novietojis uz slidena pamata. Viņu it kā jaunās patiesības ir tikai vecas kļūdas, un viņu it kā labākā ticība ir viņu maldos ievilkto siržu tukša iztēle. Šeit mēs redzam biedējošo rezultātu, ko rada no labā pamata izrietošo skaidro zināšanu trūkums.

Šī iemesla dēļ, tā kā mūsu pestīšana mums ir tik dārga, nopietni sargāsimies no mūsu laika modernās kristietības, kas nav nekas vairāk kā cilvēka došanās uz baznīcu svētdienās un reliģisku jūtu izjušana bez Bībeles patiesību skaidro zināšanu pamata un bez intensīvas vēlmes tajās augt. Kad mūsu kristietība balstās tikai uz sajūtām, tad neviena kļūda nav tik muļķīga un briesmīga, lai viltīgais krāpnieks velns nevarētu mūs pārliecināt tai pievienoties. Tāpēc centīsimies arvien dziļāk iesakņoties dievišķā Vārda tīrajā mācībā, kas mūsu baznīcai, pateicoties Dieva žēlastībai, pieder un kas ir izklāstīta mūsu ticības apliecību rakstos “Vienprātības grāmatā” un Lutera un citu uzticīgu, apgaismotu patiesības liecinieku rakstos. Tādā veidā mēs neaizrausimies “ar visādām svešām mācībām” (Ebr.13:9), bet tā vietā saņemsim stingru sirdi un prātu, kas ir pietiekami prasmīgi atšķirt labo no ļaunā.