Par Jāzepa sapņiem

[Jāzeps izstāstīja saviem brāļiem sapni:] “Mans kūlītis piecēlies stāvēja, bet jūsu apkārtstāvošie kūlīši klanījās līdz zemei mana kūlīša priekšā .. Un, lūk, saule un mēness, un vienpadsmit zvaigznes klanījās manā priekšā.” [1.Moz.37:7, 9]

Tā nu līdz šim Mozus stāstījis par diviem Jāzepa sapņiem. Tā Svētais Gars itin kā sniedz ievadu stāstam par Jāzepa valdīšanu Ēģiptē jeb – kā sacīts citā vietā, Ps.105:17 – par vīru, kas Israēlam pa priekšu sūtīts uz Ēģipti, lai viņš dārdzības laikos varētu uzturēt savu dzīvību. Te iepazīstam Dieva tēvišķīgās rūpes par mums – Viņš ilgu laiku iepriekš pasludina nākamās lietas un prot visu vadīt, noteikt un samērot tā, lai mēs visus pārbaudījumus spētu panest – kā Jāzeps pats vēlāk, 50. nodaļas 20. pantā saka: “Jūs gan bijāt iecerējuši man ļaunu darīt, bet Dievs to ir par labu vērsis.” Tāpat arī 45. nodaļas 7. pantā: “Dievs mani jums pa priekšu ir sūtījis, lai jums būtu palikšana virs zemes un jums saglabātu dzīvu lielu izglābto pulku.” Tā nu ir skaidrs, ka Dievs uzticīgi un uzcītīgi rūpējas par mums, pirms vēl mēs iedomājamies, kas notiks ar visām mūsu lietām.

Turklāt ar šī piemēra palīdzību tiek nosodīta ļaužu muļķība.

Tik neprātīgi Jāzepa brāļi ir nolēmuši iznīcināt Jāzepu, kam taču jākļūst par viņu un visas Kānaāna zemes glābēju; ja viņš patiesi būtu gājis bojā, brāļiem vajadzētu nomirt badā. Bet Dievs viņu ļaunos nodomus, pretēji un pirms viņu pašu domām ir brīnumainā veidā vērsis par labu.