Pamācība par Svētās dienas baušļa turēšanu
Un notika, ka Jēzus sabatā bija ieradies uz mielastu kāda ievērojama farizeja namā, un tie Viņu novēroja. Un, lūk, tur bija kāds ūdenssērdzīgs cilvēks Viņa priekšā. Un Jēzus, vārdu ņēmis, griezās pie bauslības mācītājiem un farizejiem ar jautājumu: “Vai ir atļauts sabatā dziedināt vai ne?” Bet tie klusēja. Tad Viņš to ņēmis dziedināja un atlaida. Bet tiem Viņš teica: “Kurš no jums, ja viņa dēls vai vērsis sabata dienā iekritīs akā, to tūliņ neizvilks?” Un tie nekā uz to nespēja atbildēt. Bet, nomanīdams, ka viesi sev izmeklēja pirmās vietas, Viņš tiem stāstīja līdzību, sacīdams: “Ja tevi kāds aicina kāzās, nesēdies pirmajā vietā, ka neierodas kāds par tevi cienīgāks, kas arī aicināts, un ka tas, kas tevi un viņu aicinājis, nesaka tev: dod šim vietu,- un tev ar kaunu nav jāieņem pēdējā vieta. Bet, ja tu esi aicināts, tad nogājis apsēdies pēdējā vietā, lai tas, kas tevi aicinājis, pienācis varētu sacīt: draugs, virzies uz augšu! – Tad tu būsi pagodināts visu citu viesu priekšā. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” [Lk.14:1-11]
Šīsdienas evaņģēlijs mums māca trešo bausli – Tev būs svēto dienu svētīt.
Jēzus kādā sabatā iegāja ievērojama farizeja namā maizi ēst. Kā mēs to evaņģēlijos bieži lasām Jēzus katru sabatu pēc sava ieraduma gāja uz sinagogu. Te nu mēs redzam, kā mūsu Kungs liek kaunā visus pārgudros garus, kas saka: Kāpēc gan man jāiet baznīcā vai dievnamā? Es taču daudz ko esmu dzirdējis, daudz ko zinu. Dievu es varu lūgt arī mājās.
Nu ko? Pats ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs, Svēto Rakstu Saturs, Piepildījums un Devējs, miesā nākušais Dieva vārds katru sabatu ir sinagogā. Vai tur būtu kaut kas tāds, ko Viņš nebūtu dzirdējis? Ar ko Viņām būtu jāmācās? Nē, Viņam tur viss ir zināms. Un tomēr Viņš nāk, jo Viņš ir klātesošs Savā baznīcā. Kā aizbildināsies un kā attaisnosies tie gudrie, kas saka: Man jau nevajag, es jau varu tāpat.
Bet mēs redzam arī vēl tālāk, ka mūsu Kungs. Pēc tās paražas, kas bija jūdu starpā, ka tad, kad sabatā viņi bija bijuši sinagogā, Dievu lūguši, Svēto Rakstu mācību mācījušies, viņi neizklīda tūdaļ pa mājām. Viņi gribēja vēl būt kopā, kavēties pie Dieva valstības lietām, redzēt cits citu. Un te nu mēs lasām, ka droši vien pēc sinagogas dievkalpojuma, tad, kad kāds ievērojams farizejs savā namā bija sarīkojis šīs viesības, kas katru sabatu notika tur vai citur, Jēzus arī aicināts, un nāk šajā namā.
Un mēs lasām: Tie viņu novēroja. Šur tur vecajos tulkojumos rakstīts: Un tie uz Viņu glūnēja. Tātad skatījās ar lielu vērību, aizdomām un nelabvēlību.
Šeit mums ir vēl viena pamācība par Svētās dienas baušļa turēšanu. Jēzus nāca pie visa Sava: Dieva Dēls nāca pie Savas tautas, pie Sava īpašuma, un savējie Viņu nepieņēma. Viņš varēja sacīt: Ja šajā sinagogā un šajā draudzē ir tādi ļaudis, es iešu prom savu kāju Es tur nesperšu.
Redziet, šodien daudzi arī to nesaprot. Cik pazemīgs un lēns ir mūsu Kungs. Pat tad, ja kādā draudzē vai vietā ir no simta vai pat no 1000, kas tur sapulcināti, tikai viens vai divi, divi vai trīs, Viņš nāk un ir pēc Sava apsolījuma klātesošs. Viņš zin, ka ļaudis Viņu meklēs Viņa draudzes vidū. Un mēs redzam, ka šī draudze, kuras vidū Viņš tobrīd iegadījies sabatā, ir tāda, kas Viņam stāv pret, kas Viņu izaicina, kas ar Viņu ir strīdā, kas liek Viņam lamatas.
Tie viņu novēroja. Jo, redzi, Viņa priekšā bija kāds cilvēks, slims ar tūsku. Jēzus vērsās pie pareizajiem likuma zinātājiem un jautāja, vai drīkst sabatā dziedināt vai nē. Bet tie klusēja. Tad Jēzus ņēma un dziedināja šo vīru un ļāva tam iet.
Un tiem viņš sacīja: Kurš no jums, ja tam dēls vai vēzis sabatā iekritis akā, to tūdaļ nevilks laukā? Bet tie nekā uz to nespēja atbildēt. Redziet, cik savāda draudze bija sapulcējusies tanī sabatā sinagogā. Un tad vēl tie īpaši dedzīgie un aktīvie bija sanākuši šī ievērojamā farizeja namā, lai maizi lauztu, par debesu valstības lietām runāt. Un mēs lasām, ka tur jau arī viņi būtu gatavojušies to darīt. Jo vēlāk mēs lasām: Kad kāds no tiem, kas sēdēja pie galda, sacīja: Laimīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā.
Tātad it kā jau par Dieva valstību runāts, bet kāpēc Jēzus viņam tik svešs? Kāpēc Viņam liek lamatas? Kāpēc ar Viņu strīdas? Tāpēc, ka nav pasaulē citas vietas, kur velns ar Dievu karo, kur Antikrists kāro sēdēt, kur maldu mācītāji strīdas pret īsto Dievu, mācību, baznīcu. Nekur citur nevar dzirdēt tādu pretestību un zaimus kā kādreiz baznīcā. Jo zaimotājs gars grib tieši baznīcā zaimot. Krogā viņam tas nešķiet pat īpaši iekārojami.
Te nu mēs redzam šo briesmīgo lietu, kas tajos laikos ir bijusi un šo laiku jau ar nekas nav daudz mainījies. Un tomēr Jēzus ir Savu ļaužu vidū un ir solījis tur būt ik dienas līdz pasaules galam. Arī tad, kad beigu beigās laiku galā, kā mēs to zinām, Antikrists nosēdīsies Dieva templī, sev celdams par Dievu. Nebūs tā, ka tad, kad ļaudis nāks uz dievkalpojumu kopā, Jēzus sacīs: Nē, es tur iekšā vairs neiešu.
Viņš būs ik dienas līdz pasaules galam. Un tās sirdis, kas Viņam stāv pretī, neko no šīs Viņa klātbūtnes nesaņems, tikai sodību. Bet tie, kuru sirdis atvērtas, kuri Dievam grib pakļauties, kas deg Dieva valstības dēļ, tie saņems brīnišķīgu žēlastību.
Nu jā, šie ļaudis vēro Jēzu, jo Viņš jau vienmēr viņus kaitināja. Tieši sabata dienā.
Viņiem likās, ka sabata dienas saturs ir tas, ko viņi dara vai nedara. Bet sabata dienas saturs ir tas, ko Dievs dara, ko Jēzus dara. Kad reiz Viņš sabata dienā dziedināja pat neredzīgo un tie viņam pārmeta un draudēja viņam, Viņš teica: Mans Tēvs aizvien darbojas, un arī es darbojos. Dieva žēlastība, kas der gan cilvēka miesai, gan garam, ir brīnišķīga žēlastība arī svētajā dienā.
Un tur ir kāds cilvēks slims ar tūsku. Ne jau ka viņam būtu mazliet sapampušas rokas vai kājas, bet tā ir briesmīgā slimība, ko senatnē sauca ūdenssērga, ka cilvēkam sakrājas litriem un pat desmitiem litru ūdens. Viņa audos, viņa miesā, viņa āda pietrūkst. Viņš izblīst. Un ne jau tāpēc, ka viņš būtu daudz ēdis, bet tāpēc, ka viņa organisms nestrādā, kā vajag, un ūdens uzkrājas. Tās ir šausmīgas ciešanas, kur viņš pat nevar piedurt pirkstu savai ādai.
Un tāds viens cilvēks ir tā kā Jēzum pastumts priekšā. Nez ko šis savādais vīrs, par kuru daudz dzirdēts, kurš tik daudz izaicinošas lietas ir darījis daudz liecinieku klātbūtnē? Ko viņš darīs šoreiz? Varbūt tie jau bija dzirdējuši, ka kaut kur Savas sludināšanas sākumā Jēzus bija nācis sinagogā sabatā, un tur Viņam priekšā, tāpat kā šeit tūskas slimnieku, izbīdīja kādu vīru ar nokaltušu roku, ka viena roka bija pilnīgi sakaltusi, un gaidīja, vai Viņš nedziedinās sabatā, ka varētu Viņu apsūdzēt.
Un tad Jēzus, kā mēs to lasām, ar dusmām uzlūkojis tos visapkārt, ka tā viņa iedomājās Dieva valstības lietu, ka tā viņi iedomājas dievkalpojumu – Dieva Dēlam lamatas likt, Dieva Vārdam pretī strīdēties, Dieva svēto mācību zaimot ar savām maldu mācībām. Tā viņa iedomājās dievkalpojumu.
Un Viņš uzlūkoja viņus visapkārt un vaicāja: Vai sabatā atļauts labu darīt vai ļaunu? Proti, jūs esat ļaunu darīt atnākuši! Vai es nedrīkstēšu kā nama Kungs darīt labu? Un tad Viņš saka, ka šim nelaimīgajam cilvēkam izstiept savu roku. Viņš izstiepj šo sakaltušo roku, viņš to varēja atkal kustināt, un tā uzreiz tapa tāda pati kā otra veselā roka. Un mēs lasām: Un visi tanī sinagogā kļuva ārprātīgi aiz dusmām. Paga, kāpēc, Jēzu, Tu gāji tādā namā, kur tad, kad tu dari, visi kļūst ārprātīgi aiz dusmām? Vai tev nevajadzēja pateikt: Es šajā vietā un šajā namā nesperšu ar savu kāju, kur ne mani negrib dzirdēt vai negrib pieņemt. Bet Viņš dara to, ko nolēmis darīt.
Bet tur ir viens nelaimīgais vai varbūt divi, varbūt trīs. Viņš irSsavā namā kā Tiesnesis un kā Žēlastības avots. Un būs. Tā mums ir zīme līdz pasaules galam. Viņš būs. Mums nav jāmūk ārā no baznīcas tad, ja tur tiek maldi kaut kur ieperinājas un sludināti, sacīt: dibināsim paši kādu savu biedrību. Nē, nē. Paliksim uzticīgi Dieva Vārdam, lūgsim Dievu un cīnīsimies. Nāksim kopā un atkal, un atkal savas lūgšanas celsim uz Dievu un būsim tur, kur Jēzus ir apsolījis būt savu ļaužu vidū. Nemuksim laukā, ja redzam, ka lietas nenotiek tā, kā varu pirmajā brīdī, ka būtu jādodas prom.
Tā nu, lūk, šie ļaudis jau zināja, ko Jēzus sabatā dara. Varbūt viņš kaut kā citādi rīkosies. Un viņš rīkojas citādi. Šoreiz viņš jautā visiem farizejiem un likuma zinātājiem, kas tur namā sapulcējušies: vai drīkst sabatā dziedināt vai nē? Bet tie klusēja. Mīļie, kāpēc jūs klusējat? Ja jums ir pārliecība un zināšana, dariet mums to zināmu. Māciet mūs! Taču likuma zinātāji, taču ticības turētāji esat. Kāpēc klusēja? Kāpēc Dieva Dēlam lamatas liekat? Viņi klusē?
Tad Jēzus ņēma un dziedāja šo vīru un ļāva tam iet. Un tiem Viņš sacīja: Kurš no jums, ja tam dēls vai vērsis sabatā iekritis akā, to tūdaļ nevilks laukā? Tie nekā uz to nespēja atbildēt. Tie nekā uz to nespēja atbildēt. Protams, ja akā būtu iekritusi aita vai vērsis. Ne jau kaimiņa, bet paša. Uzreiz steidzās glābt savu mantu. Bet te jau bija vairāk kā aita vai vērsis. Te bija viens Ābrahama dēls, piemeklēts un slims. Un no sabata Kunga – Jēzus – plūst žēlastība un atkal žēlastība. Redziet, pie visas tās pretestības un viltības, ko neticīgie maldu mācītāji ir savilkuši baznīcā no pasaules, viņai nav ko likt pretī Jēzum, nav ko atbildēt.
[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]
Ieskaties