Spilgts visas kristietības kopsavilkums

“Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo.” (Lk.19:10)

Šie vārdi ir tik vērtīgi, lai tos rakstītu ar zelta burtiem uz sienas katrā Dieva namā, kur tiek sludināts Kristus un Viņa Evaņģēlijs. Svētajam Garam tie jāiegravē katra cilvēka sirdī. Tie ir spilgts visas kristietības kopsavilkums, kā maza Bībele, kas katram kristietim būtu jātur rokās dienu un nakti. Šie vārdi ir tik bagāti ar mācību, mierinājumu un padomu, ka Evaņģēlija sludinātājam tie ir kā neizsmeļama aka. Apskatīsim šo skaidro un tīro gaismas un dzīvības avotu.

Pirmkārt, Kristus to teica, jo vēlas, lai neviens nebrīnītos, ka Viņš pieņēma pazudušo Caķeju. Nevienam nevajadzētu par to kurnēt vai skatīties ar skaudību. Pazudušo dvēseļu meklēšana un glābšana ir Kristus īstais amats. Viņš ir apsolītais Mesija, grēcinieku Glābējs un pazudušo Pestītājs.

Bet šī meklēšana un glābšana ir vairāk nekā amats. Tas ir arī Kristus prieks un kvēla vēlme. Viņš šeit būtībā saka: “Apdomā, cik Man ir izmaksājusi iespēja meklēt pazudušos un glābt viņus. Es tieši tāpēc atstāju Debesis un nācu uz zemes. Tieši tāpēc Es atbrīvojos no Savas dievišķās godības, pieņemot kalpa veidolu un kļūstot par cilvēku, tādu pašu, kā tu. Tāpēc Es uzņēmos pazemību diženuma vietā, nabadzību bagātības vietā, ciešanas un vajāšanas prieka vietā. Tāpēc Es dodos uz Jeruzālemi, lai stātos pretī dziļākajam kaunam un nāvei pie krusta. Vai Man vajadzēja ciest un būs vēl jācieš bez iemesla? Nē. Tas viss notiek, jo Es meklēju pazudušās dvēseles. Tas viss notiek tamdēļ, ka Man ir prieks un vēlme tās glābt, jo dvēseles, kas bija pazudušas un ir atkal atrastas, ir vienīgais atalgojums par Manu grūto darbu. Tās ir vienīgais Manu milzīgo ciešanu ieguvums. Tās ir Manas sīvās cīņas vienīgā balva. Tās ir vienīgās pērles, ko esmu atradis kopš pazemošanās cilvēcisko ciešanu bezdibenī.”

Jēzus šeit arī saka, ka, ja Viņš nebūtu gribējis meklēt Caķeju, jo viņš bija pazudis grēcinieks, tad Viņš nebūtu varējis meklēt nevienu – jo visi ir pazuduši grēcinieki. Pēc dabas katrs cilvēks ir kā mazs bērns, kas tumšā mežā ir nošķīries no savas mātes. Nomaldījies no Debesu ceļa, cilvēks klīst šīs pasaules tuksnesī, pazudis no sava Debesu Tēva, bez gaismas un bez cerības. Tāpat kā vientuļa avs, kas nošķīrusies no ganāmpulka un pastāvīgi pakļauta vilku uzbrukumam un saplosīšanai vai iekrišanai kādā dziļā aizā, cilvēks bez Kristus ir tikpat neaizsargāts un pilnīgi nespējīgs glābt pats sevi. Patiesībā ir tikai divu veidu cilvēki: tie, kas ir pazuduši, un tie, kas ir atrasti. Cilvēks, kas vēl nav atrasts, var dzīvot šķietami cienījamu dzīvi, kamēr cits, kas ir pazudis, var būt iegrimis netikumos. Pasaule var slavēt pirmo kā tikumīgu, bet otru nicināt kā lielu grēcinieku. Bet Dieva priekšā gan tikumīgais, gan rupjais grēcinieks abi ir pazuduši. Tas attiecas gan uz Saulu, kurš saskaņā ar Bauslību bija nevainojams, gan uz Caķeju, kurš diez vai varēja lepoties ar Bauslības ievērošanu. Kristus nāca meklēt un glābt visus pazudušos, gan Caķeju, gan Saulu.

Ir vēl viena lieta, ko Kristus mums pasaka ar šiem vārdiem. Viņš viscītīgāk meklē tos, kuri, tamdēļ ka ir krituši dziļi grēkā, nespēj teikt neko sevis attaisnošanai, kā to spēj tikumīgie. Jūtot savu grēku nastu, viņi pazemojas Dieva priekšā un nevēlas neko citu kā vien Viņa žēlastību un līdzjūtību. Nedomāsim, ka Jēzus dod priekšroku tikumīgajiem, un noraida tos, kas atzīstas, cik dziļi viņi ir krituši. Nē, Viņš ļauj iet tikumīgajiem, kuri nevēlas būt kopā ar Viņu, un Viņš meklē tos, kurus nomāc viņu grēku vaina. Tā Viņš padara svētos par grēciniekiem un grēciniekus par svētajiem. Viņš ļauj paštaisnajiem iet bojā un glābj tos, kas ir pietiekami godīgi, lai atzītu, ka ir pazuduši.