Par Kristus uzkāpšanu debesīs

“Bet pēc tam Viņš parādījās tiem vienpadsmit pie galda sēžot un norāja viņu neticību un cietsirdību, ka tie nebija ticējuši tiem, kas pēc Viņa augšāmcelšanās Viņu jau bija redzējuši. Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Mk.16:14-20)

Pārdomāt Kristus uzkāpšanu debesīs ir kā skatīties spožā saulē: jo ciešāk cilvēks tajā skatās, jo sliktāk paliek viņa acīm un visbeidzot viņš vairs neko neredz. Šis Kristus darbs ir paredzēts tiem, kam nav nepieciešams pētīt, bet kas vienkārši vēlas ar bērnišķīgu ticību ticēt tam, ko par to saka Raksti. Jo vienkāršāk mēs uztveram šī notikuma Bībeles aprakstu, jo vairāk tas stiprina mūsu ticību.

Rakstos nav teikts, ka debesīs uzkāpušais Kristus ir ierobežots kā svētie. Tā vietā, Viņš visu piepilda. Raksti mums nestāsta, ka Viņu uzņēma debesis, bet gan to, ka Viņš uzņēma debesis, pat to, ka Viņš uzkāpa tālu virs debesīm, kur Viņš sēž “pie Dieva labās rokas”.

Bībelē “Dieva labā roka” tiek lietota, lai apzīmētu Dieva visvarenību, visuresamību, varu, mūžīgumu un dievišķo majestātiskumu. Svētais Pāvils paziņo, ka Dievs uzmodināja Kristu no miroņiem un nosēdināja pie Savas labās rokas debesīs, augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. Un visu Viņš nolika zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēla par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda (Ef.1:20-23).

Tas viss nav teikts par Kristus dievišķību, bet gan par Viņa cilvēcisko dabu kalpa veidolā. Galu galā dievišķā daba nevarēja ne pazemoties, ne paaugstināties, nedz arī piedzīvot vai nu godības lejupslīdi vai pieaugumu. Kā psalmists paziņo, pārdomājot Dieva dievišķību: “Bet Tu paliec tas pats.” (102:27)

Kristus atstāja pasauli. Viņš vairs nestaigās starp mums kā mirstīgs cilvēks, dabisks, redzams, taustāms un telpisks, kā Viņš kādreiz darīja ar Saviem mācekļiem. Bet no tā nesecināsim, ka Kristus ir valstības Ķēniņš, no kuras Viņš ir atdalīts un kuru Viņš var valdīt tikai no attāluma. Viņš telpiski aizgāja no mācekļiem. Ar Savu godības pilno ķermeni Viņš pacēlās arvien augstāk un augstāk, līdz mācekļi Viņu vairs nevarēja redzēt. Bet, tiklīdz mākoņu vārti aiz Viņa aizvērās, Viņš iegāja dievišķas majestātes stāvoklī, parādoties pilns godības visiem eņģeļiem un svētajiem, kuri Viņu sagaidīja ar savām uzvaras himnām. Tad, kā Cilvēks, Viņš uzsāka Savu visvareno un visuresošo valdīšanu pār debesīm, zemi un visām radībām.

Kad mēs apsveram Kristus uzkāpšanu debesīs saskaņā ar Svēto Rakstu skaidro liecību, mēs atrodam stingru pamatu priecīgai ticībai. Viņš nav aizgājis no Savas Baznīcas. Tā vietā Viņš tagad, kā Dievs un Cilvēks, sniedz Savu žēlastību, palīdzību un aizsardzību visās vietās. Tāpat kā Ārons, ieejot Vissvētākajā vietā, uz savām krūšu bruņām nēsāja Izraēla cilšu vārdus, tā arī Kristus, parādoties kā patiesais Augstais Priesteris Dieva priekšā debesīs, uz Savas sirds nes visu ticīgo vārdus. Tur Viņš bez mitas lūdz par Savējiem, Viņš tos valda, rūpējas par tiem un aizsargā, lai elles vārti tos nevarētu pārspēt.