Kristieša svēttapšanas ceļš

“Beidzot, brāļi, mēs lūdzam un pamācām Kungā Jēzū: topiet aizvien pilnīgāki, sekodami tām mācībām, ko no mums esat saņēmuši, proti, kā jādzīvo, lai Dievam patiktu, – un jūs jau arī tā dzīvojat. Jūs zināt, kādus aizrādījumus mēs jums esam devuši Kunga Jēzus uzdevumā.” (1.Tes.4:1-2)

Tas ir grūts uzdevums, ko apustulis Pāvils šajā Rakstu vietā uzliek visiem kristiešiem. Kristietim nekad nevajadzētu domāt, ka, tā kā viņam ir ticība un viņš žēlastībā atrodas Dieva tuvumā, viņam nekas nedraud un viņš var mierīgi un bezrūpīgi gaidīt svētīgo mūžību. Nē, apustulis saka, kristietim nekad nevajadzētu domāt, ka viņš ir pilnīgs. Patiešām, viņam nekad nevajadzētu būt apmierinātam ar sevi, bet drīzāk jāsaka līdz ar Pāvilu: “Nevis, ka es to jau būtu saņēmis vai jau būtu pilnīgs, bet es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus.” (Fil.3:12) Kristietim ir jābūt cilvēkam, kas iet uz priekšu. Viņam nekad nevajadzētu stāvēt uz vietas, bet vienmēr jācenšas kļūt pilnīgākam. Viņam vienmēr vajadzētu aktīvi pildīt Dieva gribu, vienmēr cīnoties par dārgumiem, vienmēr cīnoties par godības vainagu. Ar katru dienu viņam jātuvojas mērķim, tas ir, jācenšas kļūt svētākam un līdzīgākam Kristum. Šaurā nozīmē svēttapšana nav nekas cits kā tā tēla atjaunošana, pēc kura Dievs mūs radīja, tas ir, Viņš radīja cilvēku pēc Sava tēla. Ir trīs svēttapšanas daļas:

• vienmēr aizvien lielāka prāta apgaismība,
• vienmēr aizvien lielāka sirds attīrīšana un atjaunošana un
• vienmēr aizvien lielāka degsme darīt labus darbus.

Tāpēc kristietim nevajadzētu uzskatīt, ka pietiek, ja viņš zina tikai tik daudz pareizās mācības, cik nepieciešams pestīšanai. Nē, Pāvils saka, kristietim vienmēr jācenšas kļūt pilnīgākam savās zināšanās. Viņam jātiecas pēc Tā Kunga bauslības un jādomā par to dienu un nakti. Viņam nemitīgi jāmeklē, jāpēta un jāstudē Dieva Vārds, lai labāk atšķirtu tīro mācību no viltus mācības un saprastu, kā atklātā mācība sader kopā. Tad viņš varēs pilnīgāk atbildēt uz jautājumu: “Kam tu tici?” Viņš skaidrāk citēs Rakstus un pilnīgāk atspēkos tos, kas savās runās ir nonākuši pretrunā ar Rakstiem. Kristiešiem ir nopietni jācenšas sasniegt “vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru. Tad mēs vairs nebūsim mazgadīgi bērni, kas cilvēku viltus spēlē, viņu viltīgas rīcības piekrāpti, tiek šurpu turpu svaidīti, padodamies katram mācības vējam.” (Ef.4:13-14)

Turklāt kristietim nevajadzētu domāt, ka viņa mērķis ir tikai palikt tajā labajā stāvoklī, kādā viņš tagad ir Dieva žēlastības dēļ, tikai uzmanoties, lai nekristu rupjā grēkā. Nē, saka apustulis, kristietim vienmēr jākļūst pilnīgākam savas sirds attīrīšanā un atjaunošanā. Ja viņa sirdī joprojām parādās nešķīstība, ļaunprātība, samaitātība vai kaut kas cits bezdievīgs, viņam ar visu nopietnību jācenšas to izslaucīt no katra sirds stūra. Viņam arī jācenšas kļūt stiprākam ticībā, uzticīgākam Dieva gribai, debešķīgākam, pazemīgākam Dieva un cilvēku priekšā, dedzīgākam un nesavtīgākam mīlestībā, šķīstākam savās vēlmēs un uzmanīgākam attiecībā uz savām domām.

Visbeidzot, kristietim nevajadzētu domāt, ka viņa dzīves mērķis ir tikai nedarīt grēku pret apkārtējiem. Nē, Pāvils saka, ja viņš vēlas būt kristietis, viņam vienmēr jākļūst pilnīgākam savā dedzībā uz labu darbu dzīvi, kalpošanu Dievam, lūgšanu un Dieva Vārda klausīšanu un lasīšanu. Viņam vienmēr jākļūst aizvien atklātākam un godīgākam savas ticības apliecināšanā, uzticīgākam savā amatā un aicinājumā, draudzīgākam, dedzīgākam un miermīlīgākam pret visiem, piedodošākam pret saviem ienaidniekiem, līdzjūtīgākam pret draugiem, apzinīgākam savā darbā, dāsnākam un žēlsirdīgākam pret saviem nabadzīgākajiem brāļiem un labprātīgākam veltīt sevi Baznīcas un Dieva valstības lietām. Īsāk sakot, viņam jākļūst par piemēru visiem un jāļauj savai gaismai spīdēt citu priekšā, ka tie ierauga [viņa] labos darbus un godā [viņa] Tēvu, kas ir debesīs (Mt.5:16).