Visi Dieva darbi ir vērsti pret grēku

Kādā psalmā Dāvids runā par grēku slēpšanu un neizpaušanu, proti, ka viņš tos neatzina Dieva vaiga priekšā un nemeklēja žēlastību.

Viņš pats to apraksta tā: “Kamēr es klusēju, mani kauli panīka, un man bija jāvaid cauru dienu, jo Tava roka smagi gūlās uz mani dienām un naktīm. Mans spēks izkalta kā zeme vasaras bulā. (Sela.) Tad es atzinos Tev savos grēkos un neapslēpu savas vainas. Es sacīju: “Es izsūdzēšu Tam Kungam savus pārkāpumus!” Un Tu piedevi man manu grēka vainu. (Sela.) Tādēļ lai ikviens ticīgais Tevi piesauc posta laikā, kamēr Tu esi atrodams; ja arī lieli ūdeņi veltos, tie viņu neaizsniegs” (Ps.32:3–6). Redzi, ceļš, kas ved uz glābšanu no ļauna!

Bet, ja tu rodi mieru un ērtību savos grēkos, paliec neuzticīgs un pašapmierināts, tad šādā stāvoklī glābšana no ārēja ļaunuma nāks tev tikai par sliktu un kļūs par mūžīgām bēdām. Tāpēc, lai arī kādā ļaunumā tu nonāc un kādā postā krīti, nekad nelūdz: “Atpestī mūs no ļauna,” nepaturēdams vērā savus grēkus!

Tas attiecas uz patiesiem Dieva bērniem, kam sirdī mājo dievbijības Gars. Kādreiz kā Dieva bērns tu esi piedzīvojis, ka ārēju bēdu brīdī tās pārņem visas tavas domas, tu pievērs skatienu savai iekšējai pasaulei un ieraugi Dieva nolūkus. Taču mieru un paļāvību Viņā tu gūsti tikai tad, kad Viņa priekšā esi atzinis savus grēkus, apsūdzējis un notiesājis sevi kā vainīgu, sacīdams: “Patiesībā es esmu pelnījis tūkstoškārt lielāku ļaunumu gan laikā, gan mūžībā, jo esmu grēkojis. Atpestī mani, izglāb no grēka!”

Tajā pašā acumirklī, kad mēs šādi zemojamies Tā Kunga priekšā, atzīstam savus grēkus un piekrītam Viņa taisnajām tiesām, mēs tūlīt savā dvēselē saņemam Viņa mierinājumu, iepriecinājumu un laipnību, kā arī iemantojam brīnišķīgo bērna paļāvību uz To Kungu, ticības spēku un drošību: “Tas Kungs tomēr uzklausa mūsu lūgumu un glābj mūs no visa ļauna.”

Visi Dieva darbi ir vērsti galvenokārt pret mūsu lielāko ļaunumu, grēku, lai mūs garīgi dziedinātu un darītu mūs mūžīgi svētlaimīgus. Šā mērķa vārdā Viņš ļoti bieži rīkojas pretēji mūsu gribai un prātam, ne tikai pieļauj laicīgas iekšējas un ārējas bēdas, bet arī garīgu ļaunumu, kas moka mūsu dvēseli, gurdina un vārdzina mūsu veco cilvēku ar biežiem pazemojumiem, lai arī mēs daudz labprātāk allaž vēlētos būt veseli un spēcīgi.

Dievs patiesi mūs vada brīnišķi un neparasti. Kā pats Kungs ir sacījis: ““Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi,” saka Tas Kungs. “Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām”” (Jes.55:8-9).

Tā Viņš mēdz rīkoties. Kādu laiku Dievs saglabā tev sāpīgas ciešanas (varbūt visu dzīvi) un pievieno vēl pat jaunas. Iespējams, šīs ciešanas tev liekas pārāk smagas, jā, neciešamas, un tu dusmojies par šādu Dieva prātu. Tomēr tas ir tikai tāpēc, ka neesi dziļāk pārdomājis un sirdī ierakstījis Viņa ciešanu nolūku, proti, šķīstīt un atraisīt tevi no būtiskākā ļaunuma – grēka, lai šādi svētītu tavu garu, dvēseli un miesu un audzinātu tevi debesīm.

Taču, reiz nonākdams pie skaidras atziņas, cilvēks pat varēs lepoties savās bēdās un ciešanās, priecāties un pateikties Dievam par visiem sāpīgajiem piedzīvojumiem. Viņš kļūs par tik brīnumainu cilvēku, kas savas skumjas uzskata labākas par prieku, savas ciešanas labākas par baudām, savu nabadzību labāku par pārticību, sevis nievāšanu labāku par cieņu, jā, pašu nāvi labāku par dzīvi! Redzi, tāds prāts mums jāiemanto, lai spētu saprast un iemīlēt Dieva brīnumaino kārtību, pareizi lūdzot šo lūgumu: “Atpestī mūs no ļauna!”

Visbeidzot, mūsu dzīvē pienāks brīži, kad šo lūgumu sirdī lūgsim tikai tā: “Nāc, Kungs Jēzu! Izglāb mūs no šīs bēdu ielejas! Jo tikai tad mēs būsim pestīti no visa ļauna.” Mārtiņš Luters savā katehismā raksta, lai Dievs

beidzot, kad mūsu pēdējā stundiņa nāk, dod mums svētīgu galu un no šīs bēdu pasaules mūs žēlīgi ņem pie Sevis debesīs.