Mūsu dzīve uz šī zemes

“”Lai saplūst vienkopus ūdeņi, kas zem debesīm, ka sausums taptu redzams.” Un tā tapa.” [1.Moz.1:9]

Mozus sauc zemi par sausumu tādēļ, ka ūdeņi jau ir nošķirti no zemes. Mēs redzam, ka jūra viļņojas un bangojas, itin kā gribētu aprīt visu zemi.

Tādēļ Dieva spēks panāk to, ka ūdeņi nesakļaujas pār mums, – Viņš vēl šodien un līdz pat pasaules galam dara pie mums to pašu brīnumu darbu, ko darīja Israēla tautai Sarkanajā jūrā (2.Moz.14:21–22). Bet tajā laikā Viņš, apliecinādams Savu varu, šo brīnumu īpašā veidā parādīja Savai tautai, lai Viņa ļaužu nelielais pulciņš Viņu vēl jo vairāk godātu. Vai gan visa mūsu dzīve uz šī zemes ir kas cits kā gājiens cauri Sarkanajai jūrai, kur no abām pusēm mūs kā mūri ieskauj ūdens vaļņi?

Ir skaidrs, ka jūra atrodas daudz augstāk nekā zeme; taču vēl šodien Dievs liek ūdeņiem stāvēt, it kā tie būtu pakārti gaisā, – Viņš tos ar Savu Vārdu attur, ka tie negrūst uz mums, kā grēku plūdos apņemdami visu zemi. Tomēr laiku pa laikam mūsu Kungs Dievs dara zīmes un ļauj nogrimt ūdenī veselām salām, pierādīdams, ka Viņa rokās ir vara pār ūdeņiem, – Viņš tos var atturēt vai arī – likt tiem sakļauties pār ļauno un nepateicīgo galvām.