Pilnīgas lūgšanas piemērs

[Tad Jūda piegāja pie viņa un sacīja:] “Kaut mans kungs neiekaistu dusmās par savu kalpu.” [1.Moz.44:18]

Šis ir īsts pilnīgas lūgšanas piemērs, jā, te redzam sirsnīgas ilgas, kādām jābūt lūgšanā. Jūda ir drošs un paļāvīgs, viņš nedomā par Jāzepa varu, nedz par savu niecīgumu. Lūgšana un lielā vajadzība ir darījusi viņu drošu, tā ka viņš bez bailēm stājas Jāzepa priekšā.

Ja mēs spētu tik pilnīgi lūgt – īpaši mūsu Pestītāja un Starpnieka Kristus vārdā – tad nebūtu iespējams, ka šāda lūgšana netiktu uzklausīta.

Vairāk par visām lietām mums nepieciešams skaidri zināt, ka mums ir dots mīļais Dieva vārds; šis ir īstais pamats, uz kuru paļaujamies; mēs esam klausītāji, un Dievs runā ar mums. Par to nevienam neklājas šaubīties. Kurš to nezina vai par to šaubās, tas gan prot daudz murmināt ar savu muti, kā to dara liekuļi.

Ja ir likts šis pamats, tad lūgšana ir mūsu lielākā palīdzība, jā, nevis palīdzība, bet mūsu spēks un uzvara visos pārbaudījumos un grūtībās, – kā saka pats Dieva vārds: “Piesauc Mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi.” (Ps.50:15) Un: “Pirms viņi sauc, Es viņiem jau atbildēšu, un, kamēr viņi vēl runā, Es viņus jau uzklausīšu.” (Jes.65:24) Un eņģelis Gabriēls Daniēlam ir sacījis (Dan.9:23): “Kad tu iesāki Dievu lūgt, man atklājās Dieva vārds, un es ierados.”

Kad sirds nopietni un dedzīgi lūdz, nav iespējams, ka Dievs šo lūgšanu neuzklausītu, tiklīdz tā ir sākusies.