Kā iegūt vairāk Gara un spēka

Visbeidzot, pieminēsim vēl vienu nāvīga kārdinājuma piemēru, kas ved citā virzienā nekā iepriekšējais. Tas ir tik mulsinošs, ka parasti mēs to nemaz neuztveram kā kārdinājumu, lai arī tas ir vērsts uz pašas ticības un iekšējās dzīves sagraušanu.

Nav šaubu, ka visi ticīgie ik dienu tiek kārdināti ar neticības domām – citreiz tādēļ, ka pietrūkst spēka svētdarīšanai, citreiz tādēļ, ka iestājies ilgs emociju sausuma periods, kad, šķiet, Dieva vārdi un lūgšanas zaudē spēku.

Taču visi šie īsie un laicīgie pārbaudījumi ir tikai sīki un žēlīgi kārdinājumi iepretim tam velna kārdinājumam, kad tas uzbrūk pašai pārliecībai un iedveš šaubas par ticības ceļu, kuru kopš savas garīgās piedzimšanas esam sākuši iet. Nabaga dvēsele jūt daudz skaidru un nenoliedzamu trūkumu savā dzīvē un svētdarīšanā, un, pamazām tajos iegrimstot, tā rūpējas vienīgi par to, kas jādara pašam un kādam jābūt, tā ka cilvēks galīgi aizmirst Kristu un Viņa žēlastība tam kļūst lieka.

Tā velns nabaga grēciniekam vai nu ar paša domām, vai ar kāda paštaisna mācītāja starpniecību iedveš, ka žēlastības ceļš nav īstais. Tas rada ne tikai šaubas par pieaugšanu ticībā, modrībā un lūgšanā, bet arī par uzticamo Pestītāju un Viņa doto spēku. Velns tam iegalvo, ka jāiet pavisam jauns ceļš, kur vairāk jāskatās uz Bauslību, nevis uz Kristu, un vairāk jāstrādā pašam. Tad sajukums un maldināšana kļūst patiesi spēcīga.

Drīz cilvēka acis pavisam novēršas no Pestītāja un uzlūko Viņu tikai pa retam. Kristus izpirkums un attaisnošana gan esot vajadzīgas lietas, taču jaunais mērķis, kam jāvelta visi spēki un īpaša uzmanība, ir svētdarīšana. Cilvēkam vairs ne prātā nenāk, ka viss, kas pietrūkst svētdarīšanai, ir gūstams vienīgi ciešākā vienībā ar Kristu, ar dzīvības avotu un vīna koku, kuram vienīgajam ir viss dzīvības spēks un kura sula piepilda zarus. Nē, šis cilvēks sāk pārlieku daudz raudzīties un domāt pats par sevi, attālinoties aizvien tālāk un tālāk no dzīvības avota, kur viņu negaida nekas cits kā dziļāka nāve. Kad zars vairs nesaņem dzīvības sulu no vīna koka, tas aizvien vairāk nokalst (Jņ.15:4, 6).

Otrkārt, cilvēka sirdsapziņā atkal sāk valdīt Bauslība, un Bauslībai vienmēr ir savs valdīšanas veids, proti, tā arvien vairāk atmodina grēku un sirdsapziņu (Rom.7:8–11). No tā visa neizbēgami izriet, ka cilvēka posts un grēka nožēlojamais stāvoklis, kas jau iepriekš bija liels, kļūst aizvien lielāks, un iznākums ir tāds, ka cilvēks tikai attālinās no Kristus.

Tā notika ar galatiešiem, ko viltus apustuļi bija aizveduši pie “cita evaņģēlija”, kaut arī cita evaņģēlija nemaz nav, raksta apustulis, bet ir tikai kādi, kas jūs maldina un grib sagrozīt Kristus Evaņģēliju. Šie ļaudis nenoliedza Kristu, bet tikai veica, viņuprāt, nepieciešamus papildinājumus, cerot no tiem sagaidīt lielāku svētdarīšanas spēku.

To mēs redzam apustuļa jautājumā (Gal.3:2): “To vien vēlos no jums dabūt zināt: vai jūs Garu esat saņēmuši ar bauslības darbiem vai ar ticības sludināšanu?” Tas ir jautājums par jaunu ceļu, kā iegūt vairāk Gara un spēka. Šeit, tāpat kā arī Vēstulē kolosiešiem 2.nodaļā, apustulis Pāvils māca un apliecina, ka tas iespējams tikai vienkāršā ticībā Kristum, kad cilvēks paliek un turas “pie galvas, no kuras ar saišu un dzīslu palīdzību visa miesa tiek vienota un kopā saturēta un aug Dieva augumā” (Kol.2:19). Cik gan spēcīgi apustulis pasludina, ka vienīgais ceļš uz svētdarīšanu ir kļūt brīvam no Bauslības un staigāt pēc jaunā Gara, nevis pēc vecā burta! (sk. Rom. 6. un 7. nod.)