Ticība kā gara nabadzība

Šeit mēs saskaramies ar to, ko Luters domāja, sacīdams, ka Dievs mums ir tuvāk nekā mūsu pašu āda.

Viņš noteikti mums ir tuvāk nekā mūsu jūtas, atklātība un nosacījumi. Arī Konkordijas Formula to grib teikt:

Ikvienam nožēlas pilnam grēciniekam.. jāpaļaujas vienīgi uz Kungu Jēzu Kristu.. kurš “mums dots par pestīšanu”. (1.Kor.1:30)

Vienīgi Jēzus! Nekas mani pašā! Bo Gīrcs secina, kas ir ticība, un atklāj Evaņģēlija noslēpumu:

Ticība nemājo mūsu smadzenēs un mūsu domās. Ticība nav darbs, ko mēs veicam; tā nav dāvana, ko mēs dodam Dievam. Tapt taisnotam dēļ ticības nenozīmē, ka ticība ir kāda veida samaksa, kas noderēs tikpat labi kā mūsu.. labie darbi Ticība ir .. gara nabadzība .. nabadzīga, tukša sirds, kas atvērta Dievam.

Taisnums balstās uz Kristu, nevis uz ticētāju. Dievs mani pieņem ne kā atalgojumu tam, ka es ticu. Es ticu Viņam un paļaujos uz Viņu tāpēc, ka Viņš mani ir pieņēmis. Luteram šķita, ka viņa paļāvība un jūtas nav pārliecinošas. Bet ciņu un šaubu brīžos, viņš sev atgādināja:

Es esmu kristīts! Dievs mani ir atzinis! Un vienīgi tam ir nozīme.