Bez ticības nav lūgšanas

Tagad es gribu runāt par otru pusi tam dvēseles stāvoklim, ko Dievs uztver kā lūgšanu, kura tiecas uz Viņu no zemes un tiek izteikta vai nu vārdos, vai bez tiem. Tikai tad, ja pastāv šī puse, mūsu sirds ir sasniegusi stāvokli, kuru Dievs atzīst par lūgšanu, kas tad arī no zemes nonāk pie Viņa, vārdos formulēta vai bez tiem.

Stāv rakstīts: “Bet bez ticības nevar Dievam patikt.” (Ebr.11:6) Jā, bez ticības nav lūgšanas, lai cik liels būtu bezpalīdzīgums. Tikai bezpalīdzīgums kopā ar ticību rada lūgšanu. Bez ticības bezpalīdzīgums ir tikai veltīgs palīgā sauciens naktī.

Man tikai jāpiemin ticība, un visi lūdzēji jau zina, ka runa ir par vienu no lūgšanu dzīves visjutīgākajiem punktiem.

Bībelē daudzviet teikts, ka jālūdz ticībā, ja gribam tikt sadzirdēti.

“.. ja jums ir ticība un jūs nešaubāties, tad jūs ne vien tā varēsit darīt ar vīģes koku, bet arī, kad jūs teiksit šim kalnam: celies un meties jūrā, tad tas notiks. Un visu, ko jūs ticībā lūgsit, to jūs dabūsit.” (Mt.21:21-22)

“Vai Es tev nesacīju: Ja tu ticēsi tu redzēsi Dieva varenību?” (Jņ. 11,40)

“.. lai tev notiek, kā tu esi ticējis.” (Mt.8:13)

“Bet lai viņš lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies, jo, kas šaubās, līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim. Jo tāds cilvēks, vīrs ar dalītu dvēseli, nepastāvīgs visos savos ceļos, lai nedomā, ka viņš no Tā Kunga ko saņems.” (Jēk.1:6-8)

Šo vārdu dēļ dažu nabaga lūdzēju pārņēmis izmisums, darot viņu tik bezpalīdzīgu, ka lūgt viņam šķitis neiespējami. Ir taču skaidrs: kurš grib lūgt Dievu, tam jātic. Jo tā jau būtu tikpat kā Dieva apsmiešana – vērsties pie Viņa ar lūgšanu, neticot, ka lūgšana tiks uzklausīta.

Ja patiess lūdzējs pārbaudīs sevi pēc Rakstu vārdiem, tad itin drīz atklās, ka tā ir ticība, kas trūkst viņa lūgšanai. Stāv rakstīts, ka viņam jālūdz, ticībā nešauboties. Bet viņš rīkojas gluži pretēji. Viņš šaubās pirms lūgšanas, šaubās lūgšanas laikā, šaubās pēc lūgšanas. Jā, viņš neapšaubāmi līdzinās jūras bangai, viņa šaubu vēji to dzenā šurp un turp. Vai tas nav viņš, uz kuru attiecas Rakstu vārdi: “Tāds cilvēks ar dalītu dvēseli ir nepastāvīgs visos savos ceļos”?

Viņš nonācis grūtībās, ir bezpalīdzīgs – un viņš lūdz. Taču viņš nesaņem to, ko lūdz, kaut arī lūdz ļoti neatlaidīgi, pat skaļi piesauc Dievu savās bēdās, lūgdams par sevi pašu vai par sev mīļiem cilvēkiem. Pēc šādas lūgšanas viņa dvēselē modusies klusa cerība: varbūt Dievs mani šoreiz ir sadzirdējis?

Un viņš saspringti gaida atbildi. Taču – atkal nekādu pārmaiņu! Un tā viņš pats bargi novērtē savu lūgšanu: Dievs viņu nevar uzklausīt, jo viņš nelūdz ticībā. Viņš lūdz šaubīdamies. Kā gan šaubas prot ielavīties katrā lūgšanā! Un tad viņam no lūgšanas kļūst bail. Viņš baidās tieši ar lūgšanu apgrēkoties. Mans šaubu mocītais draugs! Ar tevi nav nemaz tik slikti, kā tu domā. Tevī ir vairāk ticības, nekā tev pašam šķiet. Tev pietiek ticības gan lūgt, gan arī tapt sadzirdētam. Ticība ir visai savāda: tā bieži paslēpjas tā, ka nav ne redzama, ne atrodama. Tomēr tā ir, un to var nomanīt pēc gluži noteiktām, nepārprotamām pazīmēm.