Dievs uzklausa mūsu lūgšanas

Pēc Dieva piešķirtās žēlastības esam aplūkojuši lūgumu pēc lūguma šajā brīnumainajā visu lūgšanu lūgšanā – Tēvreizē.

Taču, lai to ne tikai saprastu, bet arī cītīgi un sirsnīgi lietotu, mums ir nepieciešama vēl viena lieta, ka mēs patiesi mācētu pabeigt ar “Āmen” un lūgtu īstā sirds ticībā un paļāvībā par dievišķo uzklausīšanu.

Tieši tāda ir vārda “āmen” nozīme. Tas ir apstiprinājuma un drošības vārds, kas pauž mūsu pilnīgo pārliecību, ka šie lūgumi ir mūsu Debesu Tēvam tīkami un Viņa uzklausīti. “Āmen, āmen – tas ir: jā, jā, tā tam jānotiek.” Bet šis vārds prasa arī godīgumu un visas sirds attieksmi. Kā tad ir ar šo attieksmi?

Te atkal ir skumjā situācija, kad daudzi krietni Dieva bērni aiziet maldos un neceļos, jo tie beidz savu lūgšanu bez īstas pārliecības un cerībām kaut ko sagaidīt. Tie pārstāj lūgt, nemaz nejautādami: vai es iegūšu to, ko esmu kārojis? Vai Dievs patiesi vēlas darīt to, ko es Viņam lūdzu?

Bez skaidrības šajos jautājumos lūdzēji paliks nepārliecināti un viņiem pietrūks iekšēja spēka un iepriecinājuma, ko tie varētu gūt no lūgšanas. Diemžēl bieži tie dodas prom no lūgšanas tikpat nelaimīgi, kā bijuši pirms tam. Viņu lūgšana ir ne tikai smagnēja un raižpilna, bez īsta spēka, bet tā nesniedz arī nekādu palīdzību un mierinājumu pret turpmākajām raizēm un problēmām.

Tāds neticības pilns cilvēks nekad netiek gudrs: vai viņa lūgšanas ir Dievam tīkamas un uzklausītas? Kādēļ raižpilnais cilvēks ir vienlīdz noskumis gan pirms, gan pēc lūgšanas, it kā viņš nemaz neticētu, ka Debestēvs dzird viņa lūgšanu? Kādēļ cilvēks pēc lūgšanas drīz atgriežas pie saviem pašatpestīšanās pūliņiem, pie tām pašām raizēm un rūpēm?

Tas viss pierāda, ka cilvēks lūdz bez jebkādas ticības un jēgas, viņš tikai tricina gaisu un palaiž saucienu pa vējam, taču neņem vērā īsto pārliecības pamatu, kādēļ Dievs uzklausa lūgšanas. Tā vietā cilvēks raugās tikai pats uz sevi un savu lūgšanu, savām sajūtām un saviem pārdzīvojumiem.

Tomēr kāds vaicās: “Vai mums tiešām ir pamats ticēt, ka Dievs uzklausa mūsu lūgšanas?” Jautājums ir nozīmīgs. Šādai ticībai mums patiesi ir būtisks pamats. Ja vien mūsu acis atvērtos un ieraudzītu šo pamatu, mēs tūlīt priekā gavilētu par tik brīnišķīgu privilēģiju! Protams, tikai Dieva žēlastība spēj atvērt mums acis.

Vecās Derības stāstā mēs lasām, ka Elīsas kalps bija pārbijies par daudzajiem ienaidniekiem, kas viņus bija ielenkuši, bet tad pravietis Elīsa lūdza par savu kalpu un viss tika vērsts par labu: “Kungs, lūdzams, atver viņam acis, ka viņš var redzēt!” Un kalps tūlīt ieraudzīja, ka kalns bija pilns ugunīgu zirgu un ratu visapkārt Elīsam (2.Ķēn.6:15–17). Ja arī mēs ar apgaismotām acīm varētu ieraudzīt savas cerības pamatu, mūsu lūgšana būtu paļāvības pilna.

Turpinājumā pieminēsim svarīgākās lietas.