Pazudusī meita

Reiz kāda nelielā lauku pilsētiņa dzīvoja kāda jauna meitene. Viņas vecāki bija patīkami, simpātiski cilvēki, varbūt tikai nedaudz vecmodīgi. Tāpēc viņi mēdza negatīvi reaģēt uz viņas ģērbšanās stilu, mūziku, ko viņa klausījās, un pārāk izaicinošo uzvedību.

Pēc vairākiem skaļiem strīdiem, meitene sāka savus vecākus ienīst. Viņa domāja, ka tie vēlas ierobežot viņas brīvību. Un beigu beigās pēc kādas asas vārdu apmaiņas ar tēvu viņa aizbēga no mājām…

Viņa iesēdās autobusā un devās uz Rīgu. Uz Rīgu, jo tā ir brīvības un lielo iespēju vieta, un turklāt tā ir liela pilsēta, un tur vecāki viņu noteikti neatradīs. Un viss notiek šķietami veiksmīgi. Drīz viņa sastop kādu vīrieti, kas brauc lepnā auto un sola laimīgu dzīvi. Viņš dod tai naudu, sagādā naktsmājas un dod dzert arī šādas tādas tabletes, no kurām viņa jūtas labāk nekā jebkad agrāk. Nu viņai ir pilnīgi skaidrs, ka izdarījusi pareizo izvēli un tagad viņa gūs visu to prieku, no kura vecāki viņu atturējuši.

Labā dzīve turpinās veselu gadu. Vīrs ar lepno auto, kuru viņa sauc par “bosu”, iemāca viņai visādus veidus, kā izklaidēt vīriešus. Tā kā viņa ir vēl nepilngadīga, viņas pakalpojumi tiek bagātīgi atalgoti. Viņa strādā tā sauktajā “prieka mājā”, taču ne viss šeit izrādas tik priecīgi, kā sākumā šķitis. Arvien biežāk viņa sāk skumt pēc mājām.

Tad viņa, pilnīgi negaidot, saslimst ar kādu no tām “amata kaitēm”, bet ļaunākais ir tas, ka pēkšņi arī bosa labvēlība zūd un viņš no viņas novēršas, tikai kaut ko nomurmina par grūtiem laikiem, un pēc brīža viņa jau attopas uz ielas. Meitenei kabatā nav palicis ne graša. Viņa gan vēl atrod pa kādam klientam, taču ar to vien kā pietiek, lai paēstu un nopirktu kārtējo narkotiku devu. Dzīve kļūst arvien drūmāka un veselība sliktāka. Naktis jāpavada neapkurinātos graustos, kur izgulēties ir gandrīz neiespējami. Nepārtraukti māc bailes un nedrošība.

Ar laiku viņa sajūt, ka zaudējusi visas ilūzijas par pasaules klaiņošanu un pilsētas brīvību. Viņa jūt, ka ir pazudusi, izmisusi un vientuļa. Viņa sāk atcerēties mīļās, labās mājas un vecāku gādību. Viņa sāk ilgoties pēc dzimtās vietas un tur neatkārtojamā ziedošā pavasara.

“Mīļais Dievs, kāpēc es aizbēgu no mājām?” paklīdusī meitene sev jautā, un sirds tik ļoti sāp. “Mans suns mājās ir noteikti labāk paēdis nekā šobrīd es!” Šņukstēdama un sevi žēlodama, viņa ilgojas, kaut atkal varētu būt mājās kopā ar vecākiem. Pamazām cerības atgriežas viņas sirdī “Tiešām, varbūt es varētu atgriezties!”

Un viņa izlemj: “Es došos mājup un lūgšu vecākiem piedošanu.” Viņa zvana uz mājām, bet tūdaļ nospiež pogu… Tas izrādās grūti. Tikai ar trešo reizi viņa ir gatava runāt, taču neviens neatbild, un viņa atstāj ziņu automātiskajā atbildētājā: “Mammu, tēti, tā esmu es. Man ļoti gribētos braukt mājās. Es braukšu pie jums ar vakara autobusu. Es nevaru bez jums…”

Tā nu viņa sēž autobusā un nemitīgi pārdomā savu gaidāmo tikšanos ar saviem mīļajiem. “Tēti, lūdzu piedod man. Es ļoti kļūdījos. Tā nebija tava vaina. Vai tu man spēsi piedot? Es esmu pastrādājusi tik daudz muļķību.” Savās domās viņa to atkārto atkal un atkal. Jau vairākus gadus meitene nevienam nav lūgusi piedošanu. Tas ir tik smagi… Un ja nu viņi vairs negrib ar mani runāt? Vai viņi vispār atnāks man pretī?

Drīz vien ar drebošu sirdi viņa ierauga savas dzimtās pilsētas autoostu. Pēkšņi viņa kāpj laukā no autobusa un tramīgi skatās apkārt, nezinādama, ko ieraudzīs. Viņa ierauga ko tādu, ko nebija gaidījusi un uz ko nepavisam nebija gatava. Tur stāv un gaida ne tikai tētis un mamma, bet arī tuvie radi, kaimiņi un skolas draugi. Visi apsveic viņu mājās un patiesi priecājas par viņas atgriešanos.

Ar asarām acīs viņa stiepjas pretī tēvam un sāk tik labi pārdomāto un iegaumēto runu: “Tēt, lūdzu piedod man. Es ļoti kļūdījos..” Bet viņš pārtrauc meitu: “Klusu, mīļais bērns! Tagad nav laika šīm lietām. Steigsimies labāk uz mājām, tur mūs gaida lieliskas svētku pusdienas par godu tam, ka esam tevi atguvuši.”

Šis stāsts ir Jēzus līdzības par pazudušo dēlu mūsdienu versija. Ja kāds šo līdzību nav lasījis, tad tā ir atrodama Lūkas evaņģēlija 15:11-32. Šīs līdzības dziļākā būtība ir Debesu Tēva mīlestība, ko Viņš parāda visiem saviem pazudušajiem bērniem, kas atgriežas pie Viņa. Lai cik tālu mēs no Viņa esam nomaldījušies, Viņš vienmēr mūs gaida atpakaļ ar savu piedošanu.