Vai ticība ir egoistiska?

Nereizi vien nācies dzirdēt, ka ticība nav nekas cits kā egoisms, jo cilvēks ticot tikai tādēļ, ka vēlas izbēgt no mūžīgās pazudināšanas un vēlas sev visu labāko. Bet vai tiešām rūpes par savu pestīšanu var kaitēt tuvākajam līdzīgi kā egoisms?

Otrkārt, jāņem vērā, ka augstākā vara, Dievs, vēlas lai mēs ticam neskatoties uz to, ka mēs pēc dabas neesam uz to spējīgi. Turpretim egoisms ir patmīlība un mīlestības trūkums. Tā ir gluži dabiska parādība, jo cilvēks neatzīst par sevi augstāku nedz Dievu, nedz Viņa noteikto kārtību, neuzlūko tuvāko kā vienlīdzīgu, un nemīl tuvāko kā sevi pašu.

Egoistisks cilvēks nedomā par Dieva gribu, bet par savu paša gribu. Viņš nedomā par tuvākā labklājību, bet vienīgi par sevi, un visur meklē savu paša labumu un izdevīgumu.

Ticība nevar būt egoistiska, jo ticība ir saistīta ar Dieva mīlestību un godu. Miesīgais cilvēks pēc savas dabas nevar ticēt Dieva žēlastībai. Viņš nepieņem Dieva dāvanu – Evaņģēliju, bet patmīlībā pretojas Dieva gribai.

Kad sirdī dzimst paļāvība uz Dieva žēlastību, tas ir tikai un vienīgi Svētā Gara darbs. Miesīgajam cilvēkam nav ne mazākās vēlēšanās ieiet Dieva valstībā un nonākt Debesīs, kur valda vienīgi Dieva griba, un kur nevar dzīvot grēkā. Turpretim, ja Debesu valstība būtu miesīgu baudu pārpilna un pēcnāves dzīve dotu varu valdīt pār pasauli, tad miesīgo cilvēku tas piesaistītu. Tomēr mēs sludinām Dieva žēlastību un grēku piedošanu, un pasaule to noraida. Tādējādi pasaule apliecina, ka patiesa ticība nav savienojama ar tās egocentriskajiem mērķiem.

Dievs mūs ir radījis dzīvei sadraudzībā ar Viņu, bet mēs esam krituši grēkā. Kad mēs atgriežamies pie Viņa, tas ir Dieva gods. Tā ir Dieva griba.

Kad Dievs savā žēlastībā mūs, pazudušos grēciniekus, atgriež savā valstībā, piepildās Visuaugstākā griba, nevis mūsējā. Dievs nolēma nāvei savu paša Dēlu mūsu dēļ. Mīlestībā Dievs mūs meklē un vada pie sevis.

Sekošana Dieva žēlsirdīgai gribai nav egoisms pat, ja mums tas nāk par labu. Mēs tiešām ticībā Jēzū Kristū iemantojas Debesu bagātības. Tomēr saņemt Dieva mīlestību nav egoisms. Egoisms ir rīkoties pilnīgi pretēji – pēc sava paša prāta – neievērojot nedz Dieva gribu, nedz tuvākā vajadzības.

Mums tuvākais jāmīl, kā mīlam paši sevi. Tas, protams, dod mums tiesības un nepieciešamību rūpēties apdomīgi arī par sevi. Mēs taču nesaucam ēšanu un ģērbšanos par egoismu, ja tas nepieciešams mūsu izdzīvošanai, ja vien mēs neatstājam savu tuvāko mirt badā un salā. Tādēļ Dievs vēlas, lai mēs arī pret sevi nepastrādājam netaisnību gan miesīgās, gan garīgās vajadzībās.

Paļaušanās uz Dieva žēlastību nes nevien godu Dieva, bet arī labumu mums pašiem un mūsu tuvākajam. Tā atjauno mūsu sirdi, un mēs iemīlam savu tuvāko pavisam savādāk. Ja mēs ticam paši, mēs varam palīdzēt ticēt arī citiem, jo ticīgais vēlas ne vien paturēt sev, bet arī dalīties.

Patmīlība ir vienaldzīga pret citiem. Kristīgā ticība nav tāda. Neticība ir egoistiska. Neticīgais īsteno vienīgi savu gribu. Neticīgajam nerūp nedz Dieva griba, nedz tuvākā labklājība un pestīšana.