Veldzēties pie dzīvības ūdens avotiem

“Nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus.” (Ef.2:20)

Ikvienas kristīgās draudzes uzdevums ir sniegt mūžīgu mierinājumu.

Katram cilvēkam ir sirdsapziņa, kas viņu apsūdz, un katrs cilvēks savā sirdī ilgojas zināt, kāds ir viņa stāvoklis Svētā Dieva priekšā. Viņš vēlas zināt, vai viņš, grēcinieks, kādu dienu mirs svētīgā nāvē. Lai nomierinātu šo cilvēka satraukumu, Dievs ir nodibinājis vienu svētu kristīgu baznīcu. Tai vajadzētu būt Debesu dārzam uz zemes, kas pilna ar dzīvības ūdens avotiem, pie kuriem nogurušais šīs zemes svētceļnieks var atpūsties un no kuriem viņš var smelt mierinājuma veldzējumu, kas dziedē viņa ievainoto sirdsapziņu un piepilda viņu ar mūžīgās dzīvības cerību. Draudze, kas nesniedz šo mierinājumu, bet tā vietā darbojas kā morāles skola, sludinot tikai pienākumus, modinot verdziskas bailes no Dieva un atstājot šaubas par mūžīgo pestīšanu, ir baznīca tikai nosaukuma pēc.

Bet cik šis mierinājums vispār ir vērtīgs, ja tas nav balstīts uz labiem un stingriem pamatiem?! Kāds gan labums no mierinošā vārda, ka Dievs ir cilvēka draugs un ka pēc šīs dzīves viņš var sagaidīt labāku dzīvi, ja šī vēsts nav pamatota uz neapgāžami stingra pamata? Kāds gan labums kādam no tā, ka viņš dzird, ka tiks izglābts, ja ievēros Dieva baušļus, ja neviens tos nevar nevainojami izpildīt? Kāds gan viņam labums ir uzklausīt to, ka viņš tiks izglābts, ja viņš patiesi no sirds nožēlos savus grēkus, ja nevienam nepiemīt pilnīga grēku nožēla? Vai mierinoši ir teikt, ka pestīšanu var iegūt, ja dzīvo dzīvi pilnu ar labiem darbiem, bet kurš gan var ticēt tam, ka Svētais Dievs ļaus nopirkt mūžīgās debesis ar mūsu nepilnīgajiem darbiem? Ak, nolādēti tie cilvēki, kuru mierinājumam nav īstais pamats!

Kāds tad ir mierinājuma pamats, pie kura evaņģēliskā baznīca stingri turas? Apustulis Pāvils šodienas tekstā atbild uz šo jautājumu. Viņš pasludina kristiešiem Efezā, ka viņi ir nams, kas “uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata”, piebilstot: “kura stūra akmens ir Kristus Jēzus.” (Ef.2:20) Vienīgi Kristus ir mūsu baznīcas sludinātā mierinājuma pamats.

Visi patiesie kristieši tic, māca un apliecina, ka visi cilvēki ir pazuduši grēcinieki. Tomēr Dievs, kas ir mūžīgā mīlestība, nevēlas, lai pat viens cilvēks ietu pazušanā. Tāpēc saskaņā ar Savu mūžīgo lēmumu Viņš sūtīja Savu vienpiedzimušo Dēlu pasaulē tās glābšanai. Viņš kļuva par cilvēku un ar Savu dzīvi, ciešanām un nāvi ieguva cilvēcei pilnīgu grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību. Dievs Tēvs publiski apstiprināja šo samierināšanos, kas tika panākta pie krusta, kad Viņš uzmodināja Kristu no miroņiem. Tad Kristus pavēlēja Saviem vēstnešiem iet pa visu pasauli un sludināt Evaņģēliju visai radībai. Evaņģēlijs ir priecīgā vēsts, ka ir stājies spēkā izlīgums starp Dievu un visiem cilvēkiem, un svētīgs pasludinājums, ka viņiem jau ir atvērti Debesu vārti. Šim miera pasludinājumam nav nekādu nosacījumu; pretējā gadījumā tas nebūtu žēlastības pasludinājums. Cilvēkam nav jādara nekas vairāk, kā vien jātic vēstij, ka Dievs vēlas būt viņa Tēvs, ka visi viņa grēki ir piedoti un ka viņš ir Debesu mantinieks.

Mēs apliecinām, ka “nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” (Ap.d.4:12), izņemot dārgo Jēzus vārdu. Mēs arī apliecinām, ka Kristus ir ceļš, patiesība un dzīvība un neviens netiek pie Tēva kā vien caur Viņu (Jņ.14:6).

Turklāt mēs ticam, ka ārpus redzamās draudzes ir liels skaits dvēseļu, kas savu ticību pamato tikai uz Dieva Vārdu un tāpēc tiks izglābtas. Bībeles baznīca saskaņā ar tās ticību ir arī žēlastības baznīca tā mierinājuma dēļ, ko tā sniedz.